Tur stāvēja mana mamma ar nepazīstamu sievieti un puisi. Jutos diezgan stūlbi. Mazliet apmūlsu,jo visi skatījās uz mani. - Sveika meitiņ! Beidzot esi mājās! -viņa man uzsmaidīja - Šī ir mana bijusī kases biedrene no skolas laikiem - Dārta,bet tas viņas dels. - viņa man norādija uz puisi,kurš uz mani glūnēja. -viņi ir atbraukuši ciemos. -viņa piebilda. - Ā,nu skaidrs. Došos uz savu istabu. - teicu mammai un jau grasījos doties prom. - Labi,bet tulīt pat nāc atpakaļ,savādāk Dāvim nebūs ko darīt. - viņa man stingri noteica. - Bet mammu,lai Raitis viņu izklaidē- skatījos uz mammu ar caururbjošu skatienu. - Bet viņš nav mājās. Un nebūs. -mamma uz mani skatījās dusmīgāk. - Kā nebūs?- lūkojos viņā un biju ļoti izbrīnīta. Mamma mani pavilka nostāk un teica- Raitis vakar sadarīja ļoti lielas nepatikšanas. Ar tēti nolēmām viņu aizsūtīt dzīvot pie omas,un tur arī viņš pabeigs šo mācību gadu. Bet tā pat tikai divas nedēļas palikušas. - viņa man paskaidroja . - Varējāt mani pie omas sūtīt!- noburkšķēju zem deguna un devos pa kāpnēm uz savu istabu. - Bet nāc atpakaļ,Ketij! -mamma pabļāva,itkā atgādinot man. Man šī situācija itnemaz nepatika. Kaut kas man likās savāds. Ko tādu mans brālis varēja izdarīt? Un tas Dāvis? Ko viņš šeit vispār dara? Es un viņam laiku kavēšu,jāsmejas. Kaut viņi ātrāk aizvāktos prom.
Uzgāju uz istabu,pārģērbos. Mans telefons nopīkstējās. Man bija atnākusi isziņa. Paņēmu telefonu. Tā bija no Elvja. Viņš rakstīja- Sveika,skaistulīt. Ko dari? - iesmējos un atbildēju- Tikko pārģērbos,pirms brītiņa mājās atnācu. Un tu? - nosūtīju isziņu un devos lejā. Telefonu ieslidināju bikšu kabatā. Nogāju lejā uz dzīvojamo istabu ,kur sēdēja mamma ar savu draudzeni un viņas dēlu. Zēns bija tāds simpātisks,bet man pagaidām nevienu nevajadzēja. Mana sirds bija rezervēta Elvim. Apsēdos blakus mammai un sāku klausīties ,ko viņi runā. Izdzirdēju mammu sakām- .....domāju,Dāvi,ka tev šeit patiks....- nesapratu,par ko iet runa tāpēc uzjautāju- ..mmm,par ko tad jūs šeit runājāt? Kas Dāvim patiks? - iekodos ābolā un gaidīju mammas atbildi. - Nu kā- Dāvja mamma iesāka- Vai tad mamma tev neteica? Kamēr tavs brālis Raitis būs pie omas,Dāvis padzīvos pie jums,jo es dodos strādāt uz Angliju. Protams,Dāvim nav ,kur palikt.- viņa beidzot beidza teikt savu sakāmo. Es biju šokā. Šādu pavērsienu nebiju gaidīdījusi. Pavilku mammu aiz rokas uz virtuves pusi- Ko tas nozīmē ,mammu? Tu man neko tādu nebiji stāstījusi!- es biju ļoti dusmīga. - Bet tu jau pati vakar nebiji mājās. Un vispār...kur tu biji visu nakti?- viņa manī lūkojās..- Mammu,nepārtrauc tēmu- joprojām biju dusmīga. - Nu kas? Dāvis pie mums padzīvos tikai kādus trīs mēnešus- viņa teica,bet es pārtraucu viņu..- Jā,tā ir visa vasara!- Vairs nevēlējos dzirdēt ko viņa man saka un es devos uz savu istabu. Dzirdēju kā mamma saka - ...ar viņu viss labi,vienkārši neizstāstiju viņai visu pirmstam.- Es biju dusmīga. Kā viņa tā vienkārši man to nepateica. Tas ,ka es nebiju mājās,nav iemesls tam,lai nepateiktu ,ka pie mums visu vasaru dzīvos kaut kāds svešs puisis.
Uzgāju uz savu istabu. Paņēmu telefonu. Man atkal bija atnākusi sms un viens neatbildēts zvans. Bet tie nebija no Elvja....
