Nu tad beidzot esmu back. Atvainojos visim,bet ceru,ka piedosiet ,jo ir taču svētki. Un jā,ceru,ka las'ītājii nav zuduši. Enjoy .
Un jā,Laimīgu jauno gadu,čabuļi. '33
30. daļa.
Šī diena bija pavadīta tik pat bezjēdzīgi kā vakardiena un tas vienkārši besī. Un tā man b'ūs jāpavada vairāki mēneši. Bet nu pati esmu vainīga. Lai nu kā,tad ,lai arī jūs zinātu. Skolas direktore man šo gadu iedeva brīvu,jo nu iet uz skolu ar puncīti un eksāmeni. Un kā nu bez izlaiduma. !?. Par to labāk vispār nerunāsi. Iedomājoties to,ka es tur stāvu ar lielu puncīti.Nēe,nē nē, par to labāk nedomāšu ,jo paldes Dievam tā nebūs. Man būs brīvs gads un ,kad mazais piedzims es turpināšu mācības un maa an palīdzēs ar mazo. Viss ir izdomāts un sarunāts.
Tā,kur es paliku? Ā,nu jā. Tātad,diena pilnīgi bezjēdzīga. Taisīšos un iešu gulēt. Devos uz istabu ,paņēmu dvieli un soļoju uz vannas istabu. Aizvēru durvis un devos uz dušu. Vēlējos mazliet atsvaidzināties. Atgriezu dušā auksto ūdeni un zem tā stāvēju kādas 10 .minūtes.
Izlīdu no dušas uz uzvilku halātu. Matus sataisiju copītē un devos atpakaļ uz istabu. Apsēdus gūltā un paņēmu savu lasāmvielu. Jā,pēdējā laikā aiz garlaicības esmu sākusi lasīt grāmatas. Un esmu sapratusi to,ka tas neaz nav tik garalicīgi,bet gan interesanti. Biju tik ļoti iedziļiājusies grāmatā,ka pat nepamanīju Edžu ienākam istabā.Viņš bija atgriezies no darba un izskatījās ļoti noguris. Nabadziņš. Kamēr es te guļu gūltā visu dienu,viņš raujas melnās iesās.
- Sveika!-viņš sacīja un devās uz vannas istabu. Viņš aiztaisīja durvis un tas nozīmēja,ka viņš dosies uz dušu. Tā nu es turpināju lasīt grāmatu.
Kad puisis atgriezās istabā viņš ievēlās gūltā kā mazs bērns. Tad viņš pierāpās man klāt un noskūpstīja mani...
-Ak tad noilgojies,ja?- ķiķinot jautāju puisim. Atbildes vietā saņēmu vēl vienu skūpstu. Nu jā. Bijām nolēmuši kaut ko pamazām veidot. Bet pamazām. Jūtas jau kaut kādas vienam pret otru ir,bet nevēlējāies sasteigt vai viens otru sāpināt. Edžus pret mani izturas tik rūpīgi,maigi kā pret ko ļoti dārgu. Un varbūt es viņam tāda esmu. Viņš arī uztraucas par mazo. Tas ir tik jauki...
Puisis uzlika savu galvu uz man vēdera,kurš jau bija palicis mazliet lielāks,bet tikai mazlietiņ ,jo kā nekā esmu jau astotajā nedēļā.
-Kā tad mums šodien klājas?- viņš mīļi jautāja roku maigi slidinot pa manu kāju.
Es laikam nesapratīšu no kurienes viņam šis mīļums rodas. Bet nu ja tā padomā,tad pret mani viņš tāds ir vienmēr.
-Mums viss ir labi.- atbildēju puisim- kā pašām?
-Viss labi. Tikai noguris.- viņš nopūtās.
-Klau? Nevēlies an rīt abraukt līdz uz slimnīcu pie ārsta uz pārbaudēm. Nū,ja tev ir laika. - es jautāju. Ārsti man tik tiešām nepatika. Un puiša plecs an liktu justies drošak.
-Protams. Man rīt tāpat nav jāstrādā. Iedeva brīvu. - viņš lielijās.
Viņš pievilka mani sev klāt un aplicis roku ap anu vidukli teica - Nu ko,tad dodamies gulēt. -
Un tā nu es viņam pieglaudos vēl tuvāk un pamazām iemigu.
***
Bija pusdienslaiks. Biijām slimnīcā. Biju mazliet satraukusies ,tāpēc ļoti stipri saspiedu Edža plaukstu,kura atradās manējā.
-Nu tātad- mūs uzrunāja ārsts- Ketija? - vīņš vaicāja.
-Aha. - atbildēju.
-Esat gatava pārbaudei?-
-Tā varētu teikt. -
-Atvainojiet,kas jūs būtū? -viņš jautāja Edžum.Puisis jau grasījā teikt kaut ko ,taču es viņu pārtraucu..
-Tas ir Edžus. Mans draugs. Bērniņa tēts. -
Edžus uz mani paskatījās uz apstūlba,taču neprotestēja un paspieda ārsta pasnegto roku.Viņš bija šokēts.
-Prieks iepazīties-teica ārsts - un apsveicu jūs. -viņš smadīja. Edžus uzmeta skatienu man.
