Ballīte bija izdevusies. Izrādījās,ka Nilam ir arī mašīna. Kad gāju uz mūsu krustojumu,kur sarunājām tikties,viņš mani jau gaidīja ,atstutējies pret mašīnu. Kā džentlmeni viņš pat mašīnas durvis man atvēra . Pa ceļam braucot Nils man pastāstīja,ka mašīnas tiesības dabūjis tikai nesen. Tad sanāk,ka viņam nesen palicis 18. Brauca viņš mierīgi,netrakojos,kā to dara citi jaunieši. Tas bija vēl viens + viņam.
Ballītes laikā dadz reižu pieķēru viņu skatoties uz mani. Viņš varēja pievērsties daudzām citām,skastām meitenēm ,kas bija ballītē,bet nē,viņš pievēršas tikai man. Kaut vai vakar nebīju īpaši dzērsu,šorīt galva sprāga vai pušu. Pēkšņi kāds pieklauvēja pie durvīm. -Jāa-novilku,pacēlu galvu un paskatījos uz durvju pusi. Kad pa durvīm ienākam ieraudzīju Kristu mana galva automātiski atkrita atpakaļ spilvenā. Māsica peināca pie gūltas un apsēdās tās stūrī. Viņa rokās turēja pretsāpju zālēs un glāzi ar sulu - Domāju,ka tev noderēs- viņa pasmējās,bet viņas smiekli bija nedzīvi. Paskatījos uz viņu- Paldies!- raidīju viņas virzienā pateicības pilnu skatienu un paņēmu zāles,kuras viņa atnesa. Pēc zāļu iedzeršanas uzreiz pievēros māsičai - Nu stāsti,kas tev notici? - paliku nopiena.
-Es....es....- un viņa apklusa nepabeidzot teikumu . -Nu nav jau tik slikti. Stāti. Ganjau varu palīdzēt. - centos viņu uzmundrināt . Pierāpos viņai tuvāk un apskāvu viņu.
-Es.. esmu stāvoklī no Dāvja. - viņa to teica tik klusus,ka knapi vai dzirdēju. Pēdējos vārdus pateikusi viņa sāka raudzāt un saķērsa savu seju plaukstās. -Nu neraudi. Tās taču ir priecīgas ziņas. - mēģināju būt pozitiva.
-Bet Dāvis to nezin. Un ja pateikšu tad viņš mani pametīs .- un viņa izplūda asaru jūrā ,manā klēpī. - Kapēc tu domā,ka viņ'tevi pametīs. ?- es jautājuju.
-Nezinu,es vienkārši tā domāju. Un ja nu viņš nevēlas bērniņu?- viņa man jautāja. - u lūdzu nesaki Dāvim,labi? Kad pienāks īstais brīdis tad,pati viņam pateikšu. - viņa turpināja.
-Krista,Dāvis nav tāds. Viņš tevi nepametīs. Es to zinu. Un nevelc to garumā ,bet pasaki to vi'ņam.-es teicu un manas istabas durvis pavērās.
-Ko nevajag vilkt garumā? - viņš likās ieinteresēts,ieraudzīdams,ka Krita raudz viņš piesteidzās pie meitenes un jautāja- Krista? Kapēc tu raud? Kas noticis. -
-Nekas.- viņa nobučoja Dāvi un izgāja no istabas. Dāvis palika brīnoties. Viņš apsēdās man blakus un raudzījās manī ar tik caururbjošu skatienu,ka es vairs to izturēt nevarēju.
-Dāvi! Izbeidz!- vienlaikus tēloju nopietno,bet nesanācu,jo viņa skatiens mani sasmīdināja. Viņš vienalga turpināja manī raudzīties. -lūdzu? - viņš mani uzrunāja .
-PIedod,Dāvi. Kad viņa vēlēsies,viņa pati pastāstīs. -es teicu. Viņš piecēlās un izgāja no manas istabas. Viņš laikam apvainojās,jo es neizstāstīju,kas noticis. Biju tādā stūlbā situācijā starp māsicu,kura ir viena no manām labākajām draudzenēm un Dāvi,kuršir mans labākais draugs . Ko man tagad darīt? Iegāzos spilvenā un pēkšņi atcerējos par Elvi. Paņēmu telefonu un taj'[a atradu viņa numuru. Piespiedu pogu zvanīt - Atvainojiest,bet telefona numurs uz kuru jūs zvanāt......
Un tā vienmēr,kad viņam zvanu. Varbūt kaut kas noticis. Iedomājos pajautāt Ralfam,vai viņš neko nezin . Šoreiz telefonā sameklēju Ralfa numuru un jau atkalā uzspienu pogu zvanīt- Jā? - pec kāda laiciņa izdzirdēju puiša balsi.
-Sveiks,Ralf. Te Ketija. Nezini,kas ar Elvi? Viņš man neatbild. - jautāju .
-Kā? Man likās ,ka viņš pie tevis - Ralfs likās izbrīnīts. -Nē,viņš aizbrauca mājās,jo viņa tēvam palika slikti. - es sāku raizēties.
-Man pirmā dzirdēšana. Krustēvam taču nav nekādu veselības problēmu. - Ralfs arī laikam nesapratu šīi brīža situāciju tā pat kā es.
-Nu labi,tad neko. Ja ,kaut ko uzzini,tad lūdzu padod ziņu. - es jau taisījos beigt sarunu ,kad izdzirdēju Ralfu klusi jautājam- Klau Ketij? Liza nav zvanījusi?- viņā balsī idzirdēju skumjas un ilgas. -Piedod,Ralf,bet nē. - Nu labi,tad attā. -viņš klusi noteica.
-atta. - es atteicu un beidzu sarunu. Noliekot telefonu uz skapīša man pāri vaigiem sāka plūst asaras. Tā vienkārši. Vai tiešām Elvis man melotu? Varbūt viņš ir kaut kur citur? Nē,nē,tā nevarēja būt. ....
Tā es noraudāju svau spilvenu apmēram stundu. Diez,ko Dāvis un Krista pa šo laiku sadarījuši . Varbūt Krista visu pastāstīja. ..Aizdāmojās par vis kaut ko,līdz pēkšņi mans telefons iezvanījās.
- Ja? - paceļot teicu.
-Čau. Te Nils. - puisis sacīja. -Nil?- es biju šokēta. - Kā tu manu numuru dabūji?>-
- Neatceries? Tu pati man vakar iedevi. - viņš iesmējās .- Pag, tu raudi? -es tomēr leikam nebīju to noslēpusi.
-Nē,nē.- es centos melot.
-Nu tu melot nemāki. Nu lai nu kā,vēlējos pajautāt kādi tev šodien plāni? Šodien ir sestdiena,skaista diena. Varbūt vēlies uz jūru aizbraukt,vai uz plienītēm? -piedāvājums šķita vilinoš.
