local-stats-pixel

Sagrautā utopija - 30

Sagrautā utopija - 2

7 minūtes. Bija palikušas tikai 7 minūtes līdz lekcijas beigām, bet es nespēju neblenzt uz pulksteni, kas atradās uz sienas, tieši man pretī. Sekunžu rādītājs man par spīti kustējās neaptverami lēni, it kā censdamies ieurbt manī nepacietības caurumu, kas pamazām arī sekmīgi notika.

Šodien par spīti visam es biju īpaši centusies uztver informāciju no priekšā stāvošā lekcijas vadītāja, bet nekas, ko kāds teica nespēja nonākt līdz manai apziņai, jo viss, kas atradās manā prātā, bija vakardienas saņemtā īsziņa. Pat, ja es centos to izstumt no prāta, tā vienalga atgriezās, it kā rinķodama, pa manu milzīgo, nebeidzamo apziņas rinķi. Ja man likās, ka iepriekšējā situācija, kurā atrados, bija gana slikta, tad šī bija prātam neaptverama. Es nezināju ko darīt un, ko tas viss nozīmēja.... Un vissliktāk, ko tas nozīmēs manai nākotn-

- Tātad līdz nākamajai reizei gaidu no jums referātu par vienu no visbīstamākajām slimībām, kuras pieminēju ceturtajā punktā. – Ievilkusi dziļu elpu, es nevilcinos aizvēru savu pierakstu kladi, iesviezdama to somā un grasījos steidzīgi doties ārpuss bezgaisa telpas, taču pēkšņi man skatiens notvēra Katrīnas skatienu un mana gaita intuitīvi palēnināja ātrumu. Acu kontakts, kuru mēs abas noturējām bija smags un īss, jo meitenes acis pēc neilga brītiņa atgriezās pie viņas drauga.

Es nevainoju Katrīnu pie notikušā, tā bija manis pašas vaina. Taču dziļi sevī, es nespēju ilgstoši uzturēties viņas apkārtnē. Viņa man atgādināja viņu... Un it īpaši zinot, to, ka Kristers nebija manīts, kopš reizes, kad pazudu arī es, tas viss likās vēl neciešamāk. Versijas par cēloņiem viņa pazušanai bija visdažādākās, arī es dabūju izklāstīt savu versiju policijai... Taču es nespēju palīdzēt it nevienam, lai gan to vēlējos. Mans stāsts bija tikpat samākslots, cik manas asaras, kuras birdināju pratinātāja un pat savas draudzenes priekšā. Taču es nebiju vienīgā, kas izvairijās, jo arī viņas attieksme bija tāda pati.

Aptvērusi, ka jau krietnu minūti biju vienkārši stāvējusi un praktiski blenzusi uz Katrīnu kā krīps (Creep), es beidzot pagriezos, uzvilku galvā džempera kapuci un izgāju laukā no telpas, atstādama savu draudzeni nopakaļ.

***

Kafejnīcas cietais dīvāns atgādināja solu, kurā šorīt sēdēju pusottru stundu. Taču šeit, tas likās daudz ciešamāk. Varbūt tas bija tikai kafijas iespaidā. Tomēr es biju gatava pieņemt katru brīdi ar nelielo dzīves baudu, It īpaši momentus ar manu pasakaini pagatavoto tasi kafijas.

Izbaudīt debesķīgo kafejnīcas aromātu, es aizvēru acis, lēnām malkojot patīkmo, reizē rūgto maisījumu un klausījos ikdienišķajās sarunās, kas norisinājās apkārt.

- Rīt ir Katjas dzimšanas dienas un es gribeju tev vaicāt, vai tu nezini, kad viņa pārnāk no darba... Nē, nē, ne... Protams, to jau tu gribētu. – Balss ar spēcīgu krievu akcentu pasmējās. – Nē, es vēlos viņai uzrīkot pārsteiguma ball-... Nu bet, protams, ka tu esi ielūgts. - Pauze – Kā es varēju tevi ielūgt, ja es nebiju vēl nolikusi laiku? – Turpināta smiešanās.

Pārsteiguma ballīte? Kad es pēdējo reizi tādā biju? Es atvēru acis noliekot savu krūzīti uz apakštasītes, cenšoties atcerēties pēdējo reizi, kad biju piedalījusies pārsteiguma ballītē. Varbūt tas bija... Telefons, kuru biju nolikusi uz galda pārtrauca manus novērstā temata domu plūdus. Patiesībā, uz kafejnīcu biju atnākusi tikai un vienīgi, lai izplānotu, ko darīt tālāk un kādas opcijas bija man pieejamas.

Pārbraucu ar roku pāri sejai, cenšoties apslāpēt Bleika balsi, kura atkārtoja īszinas teksta saturu manās smadzenēs. Tieši tā, šķiet, ka es jau juku prātā, pati iztēlojoties sava nāvīgākā ienaidnieka balsi manas pašas galvā.

Man bija tikai tris opcijas. Nodot sevi pašu un burtiski pārdot sevi un savu dzīvību. Bēgt, dzīvot mūžīgās bailēs un sajukt prātā. Vai trešā, padošanās opcija, izdarīt vņiem pakalpojumu un padarīt sev pašai galu. Taču padarot sev pašai galu, es pastrādātu noziegumu pret sevi un sev doto dzīvību, kā arī cilvēkiem atpakaļ māj-

Es satrūkos no tā, ka iezvanījās mans telefons, un iztašķīju nelielu daļu manas kafijas, kas skāra arī manu telefonu.

- Nolāpīts! – Izsaucos izraujot telefonu no nelielās kafijas peļķes. Mana sirds sāka dauzities neaptverami strauji. Pašai negribot uzlūkoju ekrānu, lai uzzinātu, kas man zvana. Man pretī vērās smaidošas sievietas bilde, kura bija nedaudz apslēpta brūnganā šķidrumā, kas atradās uz ekrāna.

...

Mamma?

Nekavējoties nosusināju telefonu savā džemperī un nospiedu zaļo klausulīti. Ievilkdama elpu, klusi izpletu smaidu pār manu seju, lai palīdzētu savai 'pozitīvajai' aurai un priecīgi atbildēju. – Čau, Mammu!

Taču otrā galā atskanēja tikai raustītas balss skaņas. Nolādētā zona... Piecēlos, izdzerdama lielu malku kafijas un izmetos laukā no kafejnīcas. Skatoties uz stabiņiem ekrāna augšā, gāju lejup pa ielu, cenšoties noeiet pec iespējas tālāk, lai atkal iegūtu zonu.

Kad biju atradusi pietiekami labu vietu, es atzvanīju mammai.

- Mīlulīt, vai viss kārtībā, škiet, ka-...- Tālākais, ko mana mamma teica neaizgāja līdz manīm, jo acu kontakts ar pretīmnākošo cilvēku lika man izplest acis un vārdiem sasalst uz manas mēles galiņa.

- Es tev atzvanīšu... – Vilcinoties noteicu klausulē un nospiedu ‘beigt zvanu’, strauji apgriezos otrādāk un pec iespējas neuzkrītošāk soļoju garām veikalu, kafejnīcu rindām.

Šķiet, ka mani nepaman-Taču, pirms biju paspējusi sev ko vairāk teikt, tās pašas rokas no „Aqua” sasgrāba mani aiz delma un iestūma šaurajā sanieliņā.

______

Nu, ko. Sirsnīgi pateicos tiem, kas šim stāstam pievērsušies. Centīšos neiebraukt baigās auzās, bet tur neko solīt arī nevaru.

Runājot par turpinājumu. Darabadienās, es pati esmu dikti aizņemta, tāpēc, iespējams, ja laiks būs manā pusē, varēšu turpināt savu ikdienas likšanu, taču sliktākajā gadījumā centīšos uzmeistarot kādu daļu katru otro dienu. :)

Paldies par sapratni.

26 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000