Telpā skanēja Bēthovens un Madara skatījās uz apgaismoto gleznu. Tajās varēja tik detalizēti saskatīt katra mākslinieka kustību. Viņa uzsmaidīja, jo beidzot viņas muzejs bija gatavs. Visu rītu viņa pavadīja spēlējot kādu datorspēli, jo arī TV bija strādājis. Ar ģenerātoru viss strādāja un viņa bija pateicīga Sergejam, par to, ka palīdzēja realizēt viņas ilgi gaidīto sapni. Bet viņa piegāja pie galda un zināja, ka viņai bija jāķeras pie darba.
Viņa nedēļu pavadīja tulkojot simbolus un lasot grāmatas par valodu. Ik pa brīdim parādījās jauna ideja un to viņa attīstīja. Paralēli viņai visu laiku skanēja mūzika. Led Zeppelin, Vivaldi, kaut kāda pēdējo gadu populārā mūzika, viņai bija vienalga, jo bija tik patīkami dzirdēt mūziku. Galds bija piekrauts ar enciklopēdijām un simbolu rasējumiem. Bija grūti iztulkot, jo viņai vajadzēja redzēt to vietu, kur tie simboli bija rakstīti. Viņai vajadzēja redzēt kontekstu. Sergejam arī vajadzēja šodien ierasties un viņai vajadzēja sniegt viņam atskaiti par to kā iet tulkošana. Madara beidza sēdēt pie grāmatām un nolēma nedaudz sakārtot dzīvokli. Šitik daudz viņa varēja izdomāt. Ja Sergeju tas neapmierinās, tad tā nav viņas vaina. Viņa darīja visu viņas spēkos. Kā sāpīga atmiņa uzejot Madara atcerējās to brīdi, kad viņai uzbruka necilvēks. Viņa saprata, ka viņai ir dalītas jūtas attiecībā pret necilvēkiem. No vienas puses viņa ļoti gribēja palīdzēt viņiem, no otras- viņi ir mežoņi, viņi nežēlīgi uzbruka viņai. Tas lika justies viņai tik repulsīvi pret necilvēkiem. Ar to viņa cīnījās pēdējos brīžus, bet jebkurā gadījumā viņa cerēja uz kontakta nodibināšanu ar viņiem.
Sergejs pieklauvēja pie durvīm un Madara aicināja viņu iekšā. „Tātad šīs ir tavs muzejs?”, Sergejs ierunājas, izklausoties ļoti pārsteigts:”Tas tiešām ir kaut kas.”. Madara pasmaidīja un teica:”Paldies! Tiešām paldies. Ceru cilvēki sāks to apmeklēt.”. Viņa norādīja uz galdu un lūdza Sergeju piesēst. „Tad tev ir kādas teorijas par simboliem?”, jautāja Sergejs. „Jā,”, iesāka Madara:”Tātad tā… Nonācu pie slēdziena, ka tā ir valoda, bet, jātiek skaidrībā ar dažām lietām, ja to gribi atšifrēt.”. Sergejs ieskatījas viņā.”Piemēram, ja primāti ir dažādi pēc smadzeņu struktūras, daži agresīvāki, daži bailīgāki, daži miermīlīgāki, tas varētu ietekmēt viņu domāšanu un iespējams valodas attīstību, tāpēc mums ir svarīgi noteikt pie kāda tipa necilvēka šī valoda tika atrasta.”, teica Madara un Sergejs turpināja klausīties viņā. Madara turpināja:„Otrkārt, un pats svarīgakais. Vai viņos ir saglabājušās jebkādas atmiņas par iepriekšējo dzīvi? Jā vīruss ir tiešam izzudis, šī atmiņas varētu parādīties atkal”. Sergejs pamāja ar galvu un pajautāja”Kas ar pašiem simboliem? Vai esi spējusi vismaz kaut ko iztulkot?”. Madara paraustīja plecus un teica:”Tas ir praktiski neiespējami mēģināt iztulkot tīri no simboliem. Jāsaprot kontekstu, tas ir- jābūt tajā vietā vai jārunā ar pašu necilvēku. Bez tā, piedod, nav iespējams.”. Sergejs piecēlās un nogriezās no viņas. Domājams viņs klusēja. Madara arī neko neteica, jo tas bija viss, ko viņa varēja izdomāt pa šo laiku. Iztulkot simbolus, tiešām bija neiespējami. Tad Sergejs ierunājās zemā, klusā balsī:”Es tev varu parādīt kaut ko.”. Madara cieši skatījās uz viņu. „Bet ja tu par to kādam pastāstīsi,”, Sergejs teica apgriežoties un skatoties viņai acīs:”Man nāksies tev ielaist lodi pierē.”. Madara sastinga. Vai tiešām Sergejs tikko draudēja viņai? Bet viņa zinaja kā turēt muti, tāpēc pakratīja galvu piekrišanā.
Viņi piestāja pie divsstāvīgas majas. Gandrīz tādas pašas, kurā Madara dzīvoja. Viņi abi izgāja no mašīnas un Sergejs teica:”Neizbīsties no tā koo tu ieraudzīsi un centies saprast mani.”. Madara neko neteica. Viņa nezināja ko sagaidīt, ko viņš parādīs viņai. Kad viņi iegāja mājā, pie durvīm stāvēja vairāki stalkera piederumi, tai skaitā ieroči. Viņi turpināja iet pa gaiteni līdz Sergejs apstājās pie istabas, kuras bija ciet ar metāliskām durvīm. Madara sajuta kaut ko. Viņas intuīcija teica viņai, ka kaut kas nav labi. Sergejs atvēra durvis un pavērās skats uz istabu. Istabas vidu sadalīja liela reste un aiz tās bija necilvēks. Necilvēks bija sieviete un viņa skatījās tieši uz Madaru. Tai bija tumši mati un bija ģērbta sarkanās drēbēs. Šīs necilvēks izskatījas kaut cik kopts, bet izskats nespēja noslēpt neko, jo dzīvniekveidīgs skatiens padarīja necilvēku vēl biedējošāku. Madaras elpa aizrāvās. „Tā ir mana sieva,”, teica Sergejs:”Vai arī tas, kas palika no viņas.”. Sergejs turēja pie sevis necilvēku un, cik Madara zināja, tas bija smagi sodāms no valdības puses. Tas bija bīstami gan viņam, gan apkārtējiem. Tad viņa ieraudzīja simbolus uz sienām. Visi rakstīti ar baltu krītu. Viņa jautāja Sergejam:”Vai tie ir tie simboli, kurus tu man devi tulkot?”
*
Kartējais rīts Rīgā un saulstari burvīgi līda ārā no ēnu metošiem kokiem. Sergejs piestāja pie bāra „Varonis” un kaut ko domāja. Kad viņš beidzot tajā iegāja viņs pamanīja, ka pārējie stalkeri skatās uz viņu. Kaut kas nav tā. Viņš pienāk pie bārmeņa un palūdz, kas brokastīs. Bārmenis nikni skatoties uz viņu atsaka:”Te priekš tevis nekā nav. Necilvēku mīlētāj.”. Sergejs sajuta šoku. Šoks pārvērtās niknumā. Viņš paskatās uz pārējiem stalkeriem un daži no viņiem piecelās no vietas. Sergejs atkāpās un soļoja uz izeju. Veiklāk un veiklāk viņš kustejās un caur zobiem viņš klusi pasaka:”Kuce!”