Man šķiet ka tas ir dīvaini, bet man komentāri dod lielāku prieku nekā ''Man patīk'' Skaits, tāpēc nebaidies un ieraksti komentāru!
Dace trīcēja, bet tomēr gāja palīdzēt brālim. Edgars kliedza un pēc kāda laika zaudēja samaņu. Dace piegāja pie brāļa un uzsita pliķi, viņš nereaģēja. Viņa nedaudz padomāja un, par spīti tam ka mācās par pavāru viņa senāk gribēja būt ārsts, saprata ka viņš nav miris, bet nākamā doma kas viņai ienāca prātā bija tāda ka jāatsien šoferis un jānogādā uz priekšējajām durvīm, kas tagad jau skaitījās kā grīda. Viņa izleca pa caurumu stiklā un atsēja šoferi. Nedaudz pacēla un nomurmināja.
-Vienai to būs grūti izdarīt, bet nav jau neviena kas palīdz.
Lai dabūtu šoferi autobusā uz tagadējās grīdas pagāja divpadsmit minūtes, tālāk lai viņu nogādātu priekšējajā daļā pagāja minūte.
Izdarijusi to viņa pārbaudīja vai nekur nav asiņu. Tad viņa pārcēla somas pie Edgara un apsēdās viņam pie galvas. Ielikusi klēpī brāļa galvu Dace glaudīja viņa matus, kamēr izvilka no kabatas telefonu un pazvanīja ātrajai palīdzībai. Pēc stundas ātrā palīdzība ar policiju bija klāt. Dace atradās un darija to pašu ko tad kad zvanīja ātrajai palīdzībai, bet viņa raudāja. Policisti izsita aizmugurējo logu pēc visa apskates. Ienākuši iekšā viņi lika Dacei aiziet, bet Viņa negribīgi spurojās un pavēlēja lai tiek galā ar viņas brāli pirmo. Bet, par spīti viņas visiem iebildumiem, Dace tika ar varu izvilkta ārā. Ārpusē bija divas ātrās palīdzības mašīnas un trijas pašvaldības policijas mašīnas, pēc laika pievienojās vēl viena. Viņa gaidīja nobijusies kas būs tālāk, ātrās palīdzības darbinieks viņu ietina folijotā palagā, kur viena puse bija zeltīta bet otra sudrabota. Līdz šim viņa nesaprata kāpēc tos kuri nav cietuši ietin, bet ar laiku viņa saprata ka siltums palīdz nomierināties. Pēc neilga laika pie viņas pienāca policists un jautāja.
-Vai vari pastāstīt kas notika?
Viņa gribēja viņam visu pateikt, bet tad saprata ka viņi tiks apvainoti slepkavībā, bet par laimi viņa jau pārvietoja visas mantas un šoferi, kuru arī atsēja. Tad viņa atbildēja.
-Varat dot man kādu brīdi apdomāties?
-Negluži, bet var mēģināt. Pēc piecām minūtēm būšu atpakaļ!
Fonā Dace sadzirdēja kā ātrās palīdzības darbinieki runā.
-Šoferis ir miris, bet zēnam ir tikai lauzta kāja, zaudējis samaņu, šoka dēļ.
Dace nopūtās viņai palika vieglāk. Policists bija atpakaļ.
-Apdomājies? Bet lūdzu nemelo, jo tā būs labāk!
-Apdomājos!
-Nu tad pastāsti!
-Tā viss sākās ar to ka es ar brāli negribējām palikt skolā.
-Viņš ir tavs brālis?
-Jā, bet ļauj turpināt! Tā mēs izdomājām braukt ar šo reisu, lai gan tas bija agrs rīts kad bija jāizbrauc mēs izmantojām iespēju tikt prom no skolas. Tā iekāpām busā un sākām braukt ieņēmuši vietas labajā pusē nu tajos pēdējajos solos kas ir pirms spraugas no aizmugures, nu saproti kur. - Policis pamāja ar galvu un tad Dace turpināja. - Mans brālis aizmiga pirmais un pēc laika es. Kādas piecpadsmit minūtes pirms šī notikuma Edgars pamodināja mani un paziņoja, ka mēs esam Līzes pastā, bet zīme norādija uz kaut ko citu, ja nemaldos tur bija parādīts, mēru pagrieziens. Tā es ar brāli aizgājām apjautāties kas notika, bet šoferis piestāja busu un laida mūs ārā. Viņš izgrūda Jāni pa durvīm, es ar viņu sakāvos un viņš mani nogrūda, es ar abām kājām iespēru viņam pa krūtīm un Edgars lika viņam iet atpakaļ vietā. Šoferis to izdarīja, tad Edgars apsēdās savā vietā un es netīši pagāju garām vietai kur sēdēju un tad bija milzīgs trieciens no sāna un mēs apgāzāmies.
-Mhh interesanti, tas visu gandrīz izskaidro. Bet ko darīja tava brāļa telefons pie šofera? Un kāpēc šoferim nesen ir bijušas sasietas rokas. Ārsti saka ka viņam bijušas viņas tādas kad iestājās nāve.
Dace nezināja ko atbildēt un īsi atbildēja viņam.
-Es no līķa nozagu šīs rokassprādzes un šoferis mierīgi varēja paņemt mantas no Edgara somas.
Policists piecēlās un paspieda Dacei roku aiziedams tālāk viņš pazuda aiz autobusa...
