Sveiki! Mazs stāstiņš par rozēm. Patīkamu lasīšanu.
Saullēkts, modinātājs nepārtraukti zvana. Es pieceļos no gultas. Galvā džinkst, rīta saules stari par spilgtu, miglainas atmiņas par vakardienu, pa grīdu mētājas tukšas pudeles. Secinājumi paši no sevis rodas, kāds sarīkoja ballīti vienatnē ar depresiju. Nav laika atcerēties vakardienas notikumus - es nodomāju - darbs negaidīs uz paģirām. Ieeju dušā, nomazgāju smago ķermeni un uzvelku tīras apakšveļas komplektu, pa virsu uzmetu tumšu halātu. Brokastīs izbaudu ūdeni ar citronu un grauzdiņus ar ievārījumu, paralēli klausoties radio, kur skan Scorpions “Still Loving You”. Pēc brokastīm ātri izžāvēju garos matus un sataisu augstajā copē. Izvelku no skapja visu saturu, lai atrastu savu mīļāko balto blūzi un plēstos džinsus. Pēdējie štrihi spoguļa priekšā un dzīvei gatava, var iet uz darbu, uzvelkot pelēko mēteli ar zilu šalli. Pēdējais, kas pavīd acu priekšā pirms durvju aizslēgšanas, rozes, kuras jau sen vajag izmests. Vakarā beidzot ienākot, savā nekārtīgajā dzīvoklī, novelku skaistās, bet neērtās kurpes un nometu, kur pagadās. Ķeros klāt mitekļa sakopšanai, acu skatiens atkal apstājas uz rozēm, kurām galviņas nošļukušas. Sarkanas un pusdzīvas kā manas attiecības. Dzīvoklis sakopts, bet rozes, kuras nāvi gaida, palika neaizskartas. Atveru sarkanvīna pudeli. Ieleju vīnu glāzē, kura gaidīja mani turpat, kur vakar. Pirmā glāze pārtop trešajā, tā savukārt piektajā. Vēlos atkal aizmirsts šo vientuļo un vēso vakaru, lai rīt pārciestu visu no jauna.
. Tāpēc tagad arī ir viena. Esi stipra un padomā- Kāpēc ziedu dāvātāja vairs nav?! Kāds tam bija iemesls?