Kaut kas slapjšs pieskaras manai sejai. Paiet mirklis un tas notiek vēlreiz.
-Bobi,mierā!-dzirdu pārāk skaļu balsi saucam.
Manai sejais vairs nekas nepieskaras. Mēģinu sakopot domas vienuviet,lai spētu kaut ko atcerēties. Rīkle,no sausuma ir galīgi izkaltusi un tā nežēlīgi sāp,rijot siekalas. Vēders nepārtrukti burkšķ. Sāp galva,deniņu rajonā. Atveru acis.
Lūkojos pelēkajos,nodrupušajos griestos. Ar pūlēm pagriežu galvu sānis un ieraugu nelielu istabiņu,nepārāk labā stāvoklī. Pati es guļu uz šauras un cietas gultiņas,kas noteikti čīkst pie katras kustības. Istabiņas durvis ir vaļā un no šejienes es spēju saredzēt ēnu.
Cenšos piecelties sēdus un man bija taisnība,gulta žēli iečīkstas. Sadzirdu skaņu ārpus istabas un pavēršu savu skatienu turp.
Pa durvīm ienāk gara auguma puisis. Viņa mati ir sapinkājušies un pārāk gari. Katrs mats spurojas uz savu pusi,veidojot tumši brūnu vilni. Acis ir tumšas un dziļas. Un šobrīd arī nikni samiegtas. Asie vaigu kauli iedveš manī bailes,kad stāvs nāk uz manu pusi. Vienā rokā puisim ir garšs metāla priekšmets,kura viens gals ir pavērsts pret mani. Otrā rokā atrodas metāla paplāte.
To viņš noliek uz zemes,pie manas gultas,radot nepatīkamu skaņu,kad tā atsitas pret betona grīdu. Puisis atkāpjas un daudznozīmīgi paskatās uz mani. Palūkojos lejup uz paplāti un ak,ieraugu ūdens pudeli. Metos tai klāt un dzeru,remdēdama neiedomājamās slāpes. Rīkle no sākuma sūrst,bet pēc tam sāpes pāriet.
-Paldies.-es nočukstu,skatoties zēnam acīs.
Viņš,par atbildi nikni nošņācas un dodas laukā no istabas,atkal ieņemot sarga pozīciju,otrpus slieksnim. Paplātē vēl ir savāda izskata maize un bļodiņa ar kaut ko siltu.
Paņemu to rokās un padzeros no tās. Izskatās pēc zupas,bet neesmu īsti pārliecināta. Lai nu kā,kāri izdzeru to visu. Un tad ķeros klāt pie maizes. Notiesāju to lēni,uzmanīgi kostdama mazus gabaliņus,lai vēl vairāk nesatraumētu kaklu.
Kad esmu beigusi,svētlaimīgi nopūšos,atstutējos pret sienu un atsāku pētīt istabu. Vienīgās mēbeles ir gulta,kurā guļu,sīks galdiņš un divi krēsli,kas atrodas telpas otrā pusē. Šeit nav logu. Neviena paša,tāpēc pie griestiem garājas spuldzīte,kas vāji apgaismo istabu.
Pa durvīm atkal kaut kas nāk. Domāju,ka tas ir tas pats puisis,bet man par brīnumu,tas izrādas suns. Tas ir augumā sīks,melnbalts ar samērā garu spalvu. Uzmanīgi un kautrīgi,galvu zemu noliecis,dzīvnieks nāk man klāt. Es lēni pastiepju roku pretī,gaidot suņuka reakciju.
Sākumā mana roka tiek ļoti rūpīgi apošņāta. Tad viņš to nolaiza. Suns, nodevīgi,sāk luncināt asti,priecādamies par jauniegūto uzmanību.
-Bobi,šurp!-puisis atkal apsauc suni un tas bēdīgi paklausa.
-Tas var palikt tepat.-es iebilstu,uzreiz nožēlojot,ka iesmu ierunājusies.
-Viņš paliks ļoti nikns un nokodīs tev roku. Tajā vainos mani.-man par brīnumu,cilvēks man atbild,bet tad noklepojas,ziņojot,ka tālāku sarunu nebūs.
-Mmm...-es novelku,patiesi šauboties par suņa niknumu. Kā apstiprinot manas aizdomas,suņuks palūkojas uz mani un mēli izkāris,priecīgi šūpo asti.
Atguļos un turpinu lūkoties griestos. Ko ar mani tagad darīs? Vai mani spīdzinās vai nogalinās uzreiz? Ātra nāve,manuprāt,nav paredzēt man. Ja cilvēki būtu gribējuši,viņi jau sen būtu tikuši no manis vaļā,bet es tiku atnesta šeit un vēl pabarota. Tas par neko labu neliecina.
Acis pēkšņi aiz noguruma krīt ciet. Nemaz nejūtos miegaina,bet tās neklausa un paliek aizvērtas. Galva kļūst neskaidra,vars nespēju skaidri padomāt. Visā ķermenī jūtos tik vāja.
-Vai tas jau guļ?-kā no tāluma dzirdu jaunu balsi.
-Tā izskatās.-atbild pusis,kurš sargāja durvis.
-Tās zāles laikam bija makten stipras. Ja jau pēc desmit minūtēm tas jau ir kā dārzenis.
Atskan pa īsam smiekliņam,tomēr runātāji liekas nervozi.
Zāles? Vai viņi mani saindēja? Ātri un viegli,kāpēc gan ne.
Pēdējais ko dzirdu ir žēls smilksts no Boba puses. Tad viss atkal satumst.
Gribu teikt, ka ideja ir tiešām laba un interesanta. Katra daļa tiek pasniegta interesantā veidā, saglabājot intrigu un vēmi padomāt, kas varētu notikt tālāk. 