Robeža (28)8

Uz lapiņas, kas izskatījās kā no zīmēšanas bloka izrauta, bija uzdrukāts īss teikums ar tekstu : „Viss vēl nav galā. Tās vēl tālu nav beigas!” un tas arī viss. Sirds sāka sisties nedaudz ātrāk un es piegāju pie kāpņu telpas margām, lai paskatītos, vai zīmītes atstājējs nav palicis gaitenī, bet te bija kluss kā kapā. Iemīcīju lapiņu aiz krūštura  un ar smaidu sejā atgriezos dzīvoklī, lai gan patiesās sajūtas atgādināja to, ka man stikla šķēpeles grieza dūšu. Kurš tas bija? Kāpēc viņš to izdarīja? kādēļ?

-Kas tur bija?- Aksels vaicāja, ienākot koridorā un puisis pogāja ciet melnu kreklu, zem kura bija spilgts, balts krekls,- Tu izskaties kā spoku ieraudzījusi,- draugs pasmīnēja un aizgāja atpakaļ uz istabu. vien tad pamanīju, ka esmu aizturējusi elpu. Tev ir arī balss. Es sev atgādināju. Tev taču jādzer nervu zāles. Tu esi nervu kamols. Tā ir tikai lapiņa. Papīra gabaliņš ar tekstu. Tas arī viss. Tas nenoteiks manu dzīvi.

-Amm..- es ieteicos, ienākusi manā istabā, kur puisis vilka kājās botes,- Vienkārši bija atnākuši kartupeļu pārdevēji, kuri izstāstīja savu dzīvesstāstu. Sapratu, ka man ir paveicies, tomēr žēl gan..- sakrustoju rokas uz krūtīm un pēc tā, ka Aksels vienkārši pamāja, sapratu, ka mani meli ir nostrādājuši. Atspiedos pret durvju stenderi un vēroju savu puisi, kurš pucējās kā meitene. Pirms es viņu satiku, es ģērbos tikai un vienīgi pieklājīgi, bet nu, viņa dēļ, man bija modernas drēbes, kurās es jutos skaista un brīva. Es jutos kā es pati. Aksels beidzot bija gatavs, kamēr es joprojām biju vienā kreklā un bez apakšveļas viņa priekšā.

Nu johaidī.

-Tu brauksi šāda?- Aksels ironizēja un sāka krāmēt somā savu portatīvo. Ignorēju viņa piezīmi un sapratu, kurp mēs dodamies, bet to neizrādīju. Taisnību sakot, es ļoti gribēju zināt, kā ir būt Aksela darbā. Laukos klubu nebija un nebūs un līdz šim viss, kas man par tiem radīja iespaidu, bija filmas. Lāzeri, skaļa mūzika, daudz cilvēku, lieliska atmosfēra... jā, tieši tas man bija vajadzīgs.- Valērija? Šodien? Ģērbies? Tagad? Varbūt?

Iemetu viņam ar spilvenu un piegāju pie skapja. Sāku cilāt apģērba gabalus, kad Aksels nostājās man aiz muguras un paslidinājis rokas man zem krekla, noglāstīja man vēderu un uz augšu..- Man patīk šis skats,- jutu viņa smaidu un puiša lūpas pieskārās manam kaklam un virzījās uz atslēgas kaula pusi. Trīsas pārņēma saprātu un es aizvēru acis.- Bet tev jātaisās un man jāstrādā, kusties skuķe!- viņš, tāpat kā kādreiz iepriekš, uzsita pļauku manam dibena vaigam un aizgāja uz savu istabu. tad lūk, ko nozīmē „gribulis”, par ko jaunieši tik ļoti runā. Tā bija sajūta, kad sabojājas garastāvoklis un ir vēlme tikai pēc cita.. tāds bija viņa mērķis? Es biju uzvilkta. Dusmās sāku mest drēbes uz zemes un beidzot atradu, ko vilkt. Kā saka, dots devējam atdodas. Uzvilku mugurā rūtainus svārciņus, kas bija pogājami uz vidukļa un baltu blūzi ar dekoltē izgriezumu. Kājās uzvilku garās zeķes līdz celim un priecīga apmetu pirueti spoguļa priekšā. Es izskatījos.. iekārojama? Svārki padarīja manas kājas vizuāli garākas, turpretī blūzes iešuvumi paslēpa nepilnības augumā un izcēla pozitīvo. Pārliku matus pāri pleciem un ķēros klāt pie kosmētikas uzlikšanas.

-O, nē, O nē,- Aksels protestējot atņēma man maciņu un nopētīja mani,- Šādā paskatā to uz klubu neiesi,- viņš man aizrādīja un es aizturēju abas vēlmes. Nu, patiesībā visas trīs, kas bija, izbolīt acis, parādīt viņam vidējo pirkstu vai parādīt mēli.- Tu neesi tāda,- Aksels atteica un nostājās man pretim. No viņa toņa man sametās skumji,- Tu neesi tāda, ko ir viegli iegūt. Lai tevi gribētu, tev pat nav jācenšas- puisis pasmaidīja un pacēla manu zodu uz augšu, lai ieskatītos viņam acīs,- Es mīlu to meiteni, kas mani aplēja ar ūdeni, kas neko nejēdz no modes un kura ir kā nervu kamols. Nevis šo te,- viņš pagrieza mani pret spoguli un aplika rokas man apkārt. Tas izskatījās savādi. Viņš tik garš un saulē iededzis, bet es īsa augumā un nobijusies.- Turklāt es negribu, lai gar tevi siekalojas,- viņš piebilda un piegāja pie skapja, no kura izņēma džinsu jaku, vienkāršu, pelēku kreklu, melnas bikses un jostu,- Nu re, pārģērbies.- Aksels nokomandēja un es tiku pie bučas uz vaiga. Vai viņš to darīja speciāli?

Kad ieskatījos spogulī, vairs neredzēju to, ko iepriekš. Patiešām, es izskatījos pēc kāda sveša un skaista. Es tāda nebiju. Vismaz ne manās acīs. Novilku svārkus un ātri pārģērbos. kad tas bija izdarīts, nedaudz ieveidoju matus, uzkrāsojos un kājās uzvilku zābakus uz smaila papēža.

-Tā ir mana meitene,- Aksels lepni paziņoja un pagrieza mani pret sevi,- Paklau, tu zini, kāpēc es tevi lūdzu pārģērbties?

Noraidoši pakratīju galvu.

-Tas ir tāpēc, ka tādas meitenes, kuras ģērbās tā, kā tu, man nenozīmēja neko. viņas bija vienkārši izklaide,- Aksels teica un apskāva mani,- Es ceru, ka tu nepārdzīvo.

-Ne taču,- es sacīju un mēs atrāvāmies viens no otra. Spogulī mēs izskatījāmies saskaņoti. Tumšs ar tumšu.- Es tev piestāvu.

-Man viss piestāv,- Aksels sarkastiski atjokoja un uzlika datorsomu uz pleca. Es jau devos gaiteņa virzienā, kad puisis mani pasauca atpakaļ. Kad atgriezos istabā, pamanīju, ka Aksels tur rokās lapiņu. Ak nē..

-Nav pat jādomā, kurš tas bija,- Aksels sakodis zobus sacīja,- Tur nav divu domu.

-Ko tu ar to domā?-

-Tu tiešām nesaproti?- puisis pavaicāja,- Edgars mēģina parādīt, ka es tevi tikai čakarēju. Viņš zināja, ka, ja tu būtu kāda cita meitene, es tevi pamestu ar bērnu zem sirds un viņš uzrastos kā varonis, lai tevi mierinātu,- Aksels bija saniknots un es nožēloju, ka nepateicu viņam uzreiz. Starp mums iestājās neveikls klusums.- Bet tagad es gribu doties uz darbu un kārtīgi ballēties ar manu meiteni pie sāniem,- viņš piecēlās kājās un, saņēmis manas rokas savējās, noskūpstīja mani, pierādot to, ka es piederēju tikai viņam.