Robeža (27)9

Pēc tam, kad biju nākusi pie samaņas, Aksels lēnām un pacietīgi man visu izskaidroja. Izrādās, ka ārsts bija kļūdījies ar pacientu lietām un es nebiju ieņēmusi bērniņu. Biju tik ļoti apjukusi, ka, tad, kad Aksels mani izveda no kabineta, palūdzu viņam apsēsties uz dīvāniņiem telpā un saliku sejas uz plaukstas. Es biju apjukusi. Es neko nesapratu. Viss, kam es ticēju, tagad izrādījās kā maznozīmīga kļūda. Tad kāda velna pēc es jutos kā mēsls? Tas bija vēl ļaunāk kā brīdī, kad ienācām slimnīcā. Es neko nezaudēju, bet arī neko neieguvu. Kas notiek ar mani?

Aksels aplika roku man ap pleciem un atbalstīja pieri pret manējo,- Kas noticis?- viņa acīs manīju bažas. Novērsu skatienu uz rokām, ko viņš  sadeva kopā un skumji pasmaidīju. Aksels notupās man priekšā un piespieda skatīties acīs,- Kāpēc tu nerunā ar mani? Kas notika?

-Tas mani šokēja, es vienkārši..es ticēju un tagad viss ir tā..es esmu apjukusi..-

-Tu šodien dzīvo emocijās, mīļā,- Aksels paskaidroja un piecēlās kājās, uzrāva mani līdzi,- Nāc, dosimies mājup, lai varam kārtīgi izgulēties.

-Negribu es gulēt!- es protestēju un viņš nobolīja acis un strauji apstājās,- Kas ir?-

-Beidz uzvesties kā mazs, niķīgs bērns, tu man sāc krist uz nerviem,- Aksels atteica un sāka iet tālāk, šoreiz lēnāk, vismaz tā, ka man nebija, viņam jāskrien līdzi,- Tas tev nav labi, šis tev nav labi, es, piemēram, esmu laimīgs,- viņš atkal apstājās un pagriezās pret mani. Puisis uzlika plaukstas man uz augšdelmiem un mūsu skatieni savažojās.- Padomā, mums nebija jānogalina mazulis. Ar tevi viss ir kārtībā. Ar mani arī. Mums vēl tam ir laiks. Nebūs jādomā par neko.

-Baigais atvieglojums,- es nomurmināju. Mani viņa vārdi aizskāra. Viņam, protams, tas bija vienkārši. Ne jau viņš ticēja un mīlēja domāt par to, kas auga viņā. Ne jau viņš tika uzmests kā kotlete uz pannas cepšanai. Ne jau viņam bija jāsamierinās ar otra cilvēka lēmumu.- Es neredzu iemeslu par to priecāties.

Akselam bija gana,- Nu un ko tad tu piedāvā? Raudāt par to, ka tu neesi stāvoklī? Pārdzīvo to, ka tev nebija brutāli jānogalina mazulis, kas auga tevī? Tu neredzi, ka tas mums visu atvieglo?

-Visu atvieglo,- īgni noburkšķēju un izrāvu savu tvērienu no viņējā. Klusējot izgājām no klīnikas un piegājām pie mašīnas. Tonēto stiklu atspulgā es pamanīju sevi un nepazinu meiteni, ko redzēju. Es izskatījos pārbijusies, noraudājusies un neveselīga. Tuša bija notecējusi līdz krāgai, seja bāla kā līķim un vēl tas briesmīgais uztūkums..cik ilgi es nebiju mazgājusi matus? Sasodīts.

Aksels apsēdās vadītāja krēslā un uz pilnu skaļumu ieslēdza Alice Cooper albumu. Es tikmēr skatījos pa logu, sakrustojusi rokas uz krūtīm un centos izanalizēt savas sajūtas. Aksela vārdos bija loģika un es gribēju tiem ticēt, tomēr ne jau viņš bija piečakarēts. Es nejutu nekādu atvieglojumu, kas, atšķirībā no manis, virmoja no Aksela. Es biju apstulbusi. Tas būtu tā, kā alkoholiķim piedāvāt garāžu pilnu ar dzērienu brendiem un beigu beigās iedot viņam minerālūdeni.

-Piedod man,- centos pārkliegt dziedātāja balsi un Aksels pagrieza mūziku klusāk. Puisis apstājās pie luksofora un uzmeta man nogurušu skatienu,- Es teicu, lai tu man piedod. Lūdzu. Es vienkārši sevi nekontrolēju. Es jūtos stulbi..

-Un tu domā, ka es ne?- Aksels bija dusmīgs un es ierāvos krēslā,- Kā tu domā, kā ir justies, kad tu esi saņēmis visu dūšu, lai rīkotos pareizi un beigu beigās tev pasaka, ka tas ir velti? Tu domā, ka tu vienīgā vēlējies šo bērnu? Apgaismošu tevi, arī es to gribēju.-

-Piedod,..- es nomurmināju un puisis pielika manu roku sev pie lūpām,- Paldies, ka tu man esi.

-Nav par ko,- Aksels atteica un atsāka braukt.  – Ko tu teiktu, ja mēs šovakar uztaisītu ballīti? Tādu pamatīgu. Vienkārši, lai varam atslēgties no visa tā..-

-Labi,- nedomājot piekritu un arī Aksels pamāja ar galvu. Taisnību sakot, man bija pie kājas par ballīti. Es vienkārši negribēju ar viņu strīdēties. Drīz vien jau Aksels izgriezās pa pazīstamo pagriezienu un mēs apstājāmies pie mājām. Tikko puisis novietoja mašīnu stāvvietā, sāku nevaldāmi smieties un pagriezu skaļāk radio, pa kuru skanēja.

-Tu taču to ne nopietni, ne?- Aksels šokēti iesaucās un paskatījās uz mani,- Cik gadi pagājuši? Es pat vārdus neatceros,- puisis sacīja un tad viltīgi pasmaidīja,- Tell me why,ain't nothin' but a mistake, tell me why I never wanna hear you say I want it that way...

-Nu nopietni?- smejoties noslaucīju asaras, kas bija sakrājušās acu kaktiņos,- Tev labi sanāca.-

-Zinu, es viņus kādreiz uzskatīju par saviem elkiem,- Aksels atteica un abi izkāpām no mašīnas. Roku rokā devāmies uz mājām, kur pa taisno devāmies uz gultu, kura šķita vēl ērtāka nekā jebkad. Uzreiz, pat nesagaidot Akselu, palīdu zem segas un aizmigu. Pusmiegā vien jutu, kā viņš mani apskauj un ar smaidu uz lūpām aizmigu.

Mani pamodināja viņa lūpas pie manas auss,- Mosties, mīļum, mums jāiet,- puisis mani uzvēla sev virsū un noskūpstīja. Biju jau sailgojusies pēc kaut kā tik mīļa, kas uzlādēja manu sirdi kā elektrošoks.- Mums šovakar plāni. Taisies.- puisis vēlreiz noskūpstīja man degungalu, pieri, vaigus un tad atglauda man matus no sejas. Viņš glāstīja man seju un sāka dungot kādu melodiju, ko senāk ļoti labi pazinu. Uzliku galvu viņam uz krūtīm un klausījos, kā viņš dzied..

-Mīļā mana?- dzirdēju Aksela balsī smaidu, tomēr nemaz negribēju celties,- Mums šovakar ir ballīte. Mums jātaisās,-

-Ballīte pagaidīs,- nomurmināju viņam kreklā un Aksels mani izgrūda no gultas tā, ka mans dibens sāpīgi atsitās pret zemi un es viņam uzmetu pašu dusmīgāko skatienu. Aksels smējās kā kutināts un izkāpis no gultas, piecēla mani kājās. Puisis pacēla manu zodu uz augšu un uzspieda uz lūpām saldu buču.

-Mīlu.- viņš mīlīgi sarauca degunu un vēlreiz pieskārās ar savām lūpām manējām. Kāds pieklauvēja pie durvīm un es steigšus devos to virzienā, kamēr Aksels devās meklēt. Kad es tās atvēru, neviena nebija, tomēr kāds bija atstājis aiz sevis kaut ko...

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Robeza-28/669846