Robeža (26)10

-ŠODIEN?- es spalgi iebļāvos, kad Aksels piestāja mašīnu pie klīnikas. Acīs sametās asaras un es neticīgi blenzu te uz balto, biedējošo ēku, te uz savu draugu, kurš pat uz mani neskatījās,- Aksel, lūdzu, lūdzu, nevajag, es neesmu gatava,- stostoties sacīju, bet viņš izkāpa no mašīnas un apgāja tai apkārt, lai palīdzētu man izkāpt. Pavisam saudzīgi puisis satvēra mani aiz rokas un izvilka no mašīnas. Aksels uzlika plaukstas man uz vaigiem un piespieda sev ieskatīties acīs, kur viņējās manīju skumjas. Viņš ar īkšķu galiem maigi paberzēja man vaigus un skumji pasmaidīja.

-Es arī neesmu gatavs, bet mums ir tas jāizdara,- šķita, ka viņš sacīto grasās apliecināt arī pats sev,- Ja mēs to neizdarīsim tagad, mēs to neizdarīsim nekad.

-Aksel,- es izmisīgi viņu uzrunāju,- Nedari to. Mēs varam kaut ko izdomāt. Lūdzu. Uzgaidi..

-Valērija, lūdzu, neesi bērns un nāc līdzi,- viņš nu jau saņēma manu roku stingrāk un ievilka klīnikā, kur dažu apjukušu medmāsu skatieni mūs abus uzlūkoja. Raudot un cenšoties izrauties no Aksela tvēriena, puisis mūs pieveda pie reģistratūras un es pa ausu galam dzirdēju, ka viņš jautā, kur esot ginekologa kabinets. Centos izrauties, bet Aksels bija pārāk spēcīgs.

-Vai tu paliksi mierā?- viņš man uzrūca, un es šņukstot paslēpu seju viņam pie pleca,- Viss būs labi,- viņš mani mierināja un noskūpstīja man pieri. Reģistratūrā strādājošā darbiniece uz mani paskatījās ar žēlumu. Šķiet, ka pēc manas reakcijas varēja noteikt, kāpēc mēs te bijām. Sieviete mirkli atgāja no galda un atgriezās ar glāzi ūdens ar ledu, ko pastūma manā virzienā. Aksels to pasniedza man un palīdzēja man apsēsties. Izdzēru ūdeni un noliku glāzi uz galdiņa blakus dīvāniņam, uz kā sēdēju. Nespēju noticēt, ka Aksels gribēja to darīt šodien. Tieši šodien. Kāpēc? Kā viņš vispār to spēja pieļaut? Izeja vienmēr ir.. Paskatījos uz durvju pusi un attapos, ka jau biju izskrējusi no klīnikas un skrēju uz pieturu, kad Aksels mani noķēra un nēšus aizvilka atpakaļ. Es spirinājos un bļāvu, bet viņa spēks bija nesalaužams.

-Beidz, mīļā, viss būs labi,- viņš mani mierināja, nostatot uz kājām.- Tu būsi miegā un viss būs tā, it kā nemaz nebūtu noticis,- viņš mani samīļoja un atkal apsēdināja vietā kā tādu mazu bērnu,- Un nedomā bēgt. Es tevi vienalga noķeršu,- šķiet viņš centās jokot, bet mani tas neiespaidoja. Pēc visas šīs izlādes es jutos...tukša. uzliku plaukstas uz vēdera un centos sevī saņemt spēkus. Centos Aksela vārdos saskatīt jēgu, bet tās nebija.

Viņš notupās man priekšā un skumji skatījās man acīs,- Mums jāiet, mīļā,- viņš sacīja un maigi piecēla mani kājās. Kā pa miglu steberēju viņam blakus un centos neraudāt, lai gan šņuksti plosīja manu krūškurvi, kā saniknots iršu pūznis. Mēs uzkāpām augšā uz otro stāvu, kur smirdēja pēc sterila materiāla un hlora. Instinktīvi aizklāju degunu un sekoju Akselam uz gaiteņa galu, kur ārstes kabinetu aizklāja zaļas durvis, uz kurām bija balta plāksne ar vārdu „Kristīne Bite. Ginekologs.”. Aksels vēl brīdi stāvēja pie durvīm un skatījās uz mani ar bažām, it kā es varētu kuru katru mirkli sabrukt. Ilgi jāgaida nebija. Saliku rokas ap krūtīm un atspiedos pret sienu. Asarām acīs paskatījos uz savu puisi.

-Nedari to,- lūdzos, kad viņš pienāca man klāt,- Lūdzu, nedari to. Es neesmu gatava. Man bail...- jau atkal sāku raudāt un puisis mani ievilka apskāvienā. Nespēju vairs neko pateikt un koncentrējos tikai uz to, kā viņa roka mani mierināja, glāstot matus un muguru.

-Viss būs labi,- Aksels mierināja,- Viss būs labi, tas būs ātri. Tu gulēsi. Tu pat neko nejutīsi,- viņš atrāvās no apskāviena un skatījās man acīs,- Tu esi stipra. Bet šoreiz es piekrītu tavai mammai, ka loģika ir stiprāka par jūtām..-

-Tas ir mans ķermenis, es izvēlēšos, ko ar to darīt,- ietiepos. Akselam tas neko neizteica, viņš vienkārši atvēra kabineta durvis un, paķēris mani aiz plaukstas, ieveda telpā, kura bija moku kambaris jaunām sievietēm. Pirmais, ko pamanīju, bija briesmīga, rozā kušete, kurai blakus bija skapītis ar diviem plauktiem, kurā bija visvisādas mocīšanas iekārtas, kas izskatījās pēc nažiem, īleniem un šķērēm. Man sametās nelabi jau vien domājot, cik reižu tie lietoti.

Pieķēros Aksela rokai un centos nedrebināties, skatoties uz šausmīgo kabinetu. Ārste bija īsa, apaļīga rudmate, kura šķiet nemaz nepamanīja Akselu, tikai mani. Kas par šausmīgu cilvēku, kas izvēlas šādu profesiju?

-Sveika, esmu daktere Bite,- sieviete pastiepa roku manā virzienā, bet es uz žestu neatbildēju,- Nu labi, laikam šoks iestājies, vai ne?

-Histērija,- Aksels palaboja un veda mani uz kušetes pusi,- Mēs..

-Jā, zinu,- ārste sausi atteica un uzgaidīja, kamēr es apgulšos,- Visupirms noskaidrosim, kādu metodi izmantot un tad ķersimies pie lietas,- ārste piebīdīja kaut kādu monitoru pie gultas un es paskatījos uz Akselu. Man bija bail. Ļoti bail. Saķēru viņa roku un puisis paskatījās uz mani.

-Atsakies, lūdzu,- mēmi jautāju un viņš papurināja galvu. Apgūlos uz muguras un skatījos griestos. Tas arī viss. Tas arī viss.. es sev atkārtoju. Viss ir izlemts. Viņš nepārdomās.

Ginekoloģe uzsmērēja man uz vēdera kaut kādu ziepēm līdzīgu vielu, kas bija nepatīkami auksta un sāka braukāt ar dušas uzgalim līdzu aparātu pa manu vēderu. Paskatījos uz ekrānu un redzēju tajā..neko. neko.

-Hmm..- ārste aizdomājusies teica un dušas pultij līdzīgais agregāts apstājās uz mana vēdera,- Rādās, ka abortu veikt nevarēsim.- ārste prātoja, skatoties uz neskaidro attēlu un tad viņa paskatījās uz mani,- Jūs neesat stāvoklī,- viņa sacīja.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Robeza-27/669748