3.nodaļa.
Es skrēju. Skrēju cik vien ātri spēju līdz meiteņu toaletei. Direktora kabinets bija 4. stāvā,tapēc izmantoju kāpnes,lai ātrāk tiktu lejā. Manā galvā šaudijās tik daudz domas,kuras nebija laiks sakārtot. Vienīgā lieta par ko es tiešam uztraucos bija Krists. Es te kā gļēvule bēgu prom,bet viņš uzņemas vainu uz sevi. Bet vai tad viņš galu galā nebija vainīgs? Tiešām,man nebija laiks noskaidrot atbildes uz visiem jautājumiem manā galvā. Pēkšņi es apstājos un man kaut kas instinktīvi lika skriet atpakaļ. Atpakaļ uz koridori,kur šobrīd noteikti sēž Krists un cenšas izdomāt sakarīgu atrunu,kādēļ es neesmu ar viņu. Paveru koridora durvis,bet tas ir tukšs. Izdzirdu balsis no direktora kabineta un klusiņām piezogos pie durvīm.
- Kā to saprasts -palika slikti? Meitenei jādomā,pirms dara muļķības!
- Saprotiet,viņa sastresojās un teica,ka viņai ir slikti un aizgāja prom. Direktora kungs,saprotiet arī mani. Man tiešām rūp šī meitene. Es nevarētu noskatīties kā jūs viņu nosodat. Un viņa arī nav to pelnījusi. Es...
Un es atrāvos no durvīm. Tikko dzirdētais man,nezinu kādēļ,lika priecāties. Vai tiešam Kristam bija jūtas pret mani? Mani? Meiteni ar blondiem matiem,kurus iztaisnoju pa retam. Meiteni ar dīvainākajiem smiekliem pasaulē. Tiešām?
Nonākusi 1. stāvā es metos uz toalešu pusi. Tās likās neaizsniedzamas. Itkā mirāža tuksnesī. Nonākusi toaletē,es palūkojos apkārt. Tās bija tukšas. Paldies Dievam! Pakāpjos uz palodzes un atveru logu. Neko daudz neieraugu,jo tomēr esmu 1.stāvā. Tikai pagalms uz žogs. Nolēcu klusām no loga un skriešus metos pāri žogam uz māju pusi.
Biju tikusi līdz 2. kvartālam,kad pēkšņi mani apturēja kāda balss. Cilvēks mani satvēra aiz pleca un uzrunāja.
- Nepazaudē.
Un Elza iegrūda rokās man zīmīti.
Nonākusi mājās,pirmā lieta,kas mani sagaidīja bija mamma ar tēti un lekciju par to,ka kādu dienu man skolas zināšanas būs nepieciešamas un,ka no šī brīža viņi kontrolēšot visas manas atzīmes. Personīgi,man ir vienalga. Nav jau tā,ka es slikti macītos. Lai izvairītos no vēl garākas sarunas,es sameloju,ka jūtos nelabi un devos augšā uz istabu.
Iekritu savā atpūtas krēslā un ar nepacietību izvilku papīra lapiņu no savas kabatas. Atinu to vaļā. ''Sveika! Es ceru,ka ar tevi viss kārtībā. Un ceru,ka Elza paspēja tev atdod lapiņu. Lūdzu,dod par sevi ziņu. Krists. ''
Atlikušo dienu man nācās tēlot slimu,jo iet uz skolu bija viss mazāk patīkamā lieta šobrīt. Varu iedomāties kā visi mani nosoda ar saviem acu skatieniem un skolotāja noteikti būs ''uzēdusies'' uz manis. Tomēr pie datora piesēdos,lai varētu uzrakstīt Kristam par to,ka viss kārtībā.Aizvēru datoru un devos uz gultu. Aizmigt izdevās samērā ātri.
Bija 11:00. Biju nogulējusi tiešām ilgi. Bet būtu gulējusi vēl ilgāk ,ja mani nebūtu pamodinājusi skaņa pie mana balkona.
