local-stats-pixel fb-conv-api

Rītausmas epifānija1

Cik no jums ir redzējuši nakts rietus? Tad, kad ēnas spēles spēlēt sāk, un kad tumsa savās alās bēg. Nakts rieti ir īpaši. Tie ir skaisti. Tumsa atkāpjas. Gaisma uguni pamalē dedz. Saules lēkts, tumsas riets, katram savs. Kādā tumsas rieta agrā stundā es gāju pa mežu. Meži vienmēr ir burvīgi. It sevišķi tumsā tīti, jo rieta laikā visa tumsa tajos paslēpjas. Es gāju savu cilvēka ceļu un domāju savas cilvēka domas, kad pār sauso meža ceļu pāri pārskrēja vāvere. Skaidrs, man ir kompānija, nodomāju. Vāveres arī ir tumsas rieta vērotājas. Es apstājos un domāju. Kādu ceļu mana vāvere iet. Tai nebija takas priekšā, tai nebija ne ceļa zīmju, ne noteikumu. Vāveres ceļš ir vāveres ceļš. Cilvēka ceļš cilvēka ceļš. Bet kādēļ vāveres ceļš ir neredzams? Un kādēļ mans redzams? Kādēļ vāvere savu ceļu zin, bet es nē? Vāvere iet pa mežu, tā lidinās pa kokiem, skrien pakaļ taureņiem un bēg no vainagiem. Nē, tas nevar būt, ka viņai ir ceļš. Jo es, cilvēks parastais, iedams pa parastu cilvēku ceļu, šo skaisto meža taku, nezinu, kur es eju. Un kādēļ viņai vajadzēja šķērsot manu ceļu? Vai tad viņa neredzēja, ka man ir priekšroka, un neredzēja luksoforā, ka sarkanā gaisma. Šajā vietā noteikti jābūt luksoforam. Nejau parastam, bet vāveru luksoforam, jo nekad nēsmu šeit nevienai virsū uzskrējis. Visas gaida, kad es paiešu garām un iedegsies zaļā gaisma. Un tad es sapratu, ka nejau vāvere gāja bezmērķīgi pa meža taku, ka nejau tā domā kādēļ es tai izjaucu rīta pastaigu. Nē, vāvere nešķērsoja manu ceļu, es šķērsoju viņas. Šo laimīgo domu izdomājis es pagriezos un sāku iet pa vāveres neredzamo ceļu, meklēdams pēdējās tumsas rieta ēnas.

117 0 1 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000

Turpināju iet un sajutu savu pēdu atduramies pret kaut ko maigu un pūkainu kā  pret samta sūnu kušķi, kas lutināja manu pēdu. Apstājos un paskatījos uz avu pēdu. Gaismas un ēnas rotaļās grūti bija saskatīs maigo pieskāriena cēloni. Kad gaismas stars beidzot izgaismoja manu pēdu, manas acis iepletās un es skaļi iekliezos, ta, ka putni atstāja koku galotnes: "Bļaģ pe*a tā vāvere". Viņa man bija atstājusi, siltu, mazu, ar riekstu smaržiņu rīta sūdu!!

9 2 atbildēt