Pievieno rakstu! Seko Draugiem Seko Facebook Seko Twitter
 
0
43

Neliels, izcili garlaicīgs turpinājums, kamēr mēģinu uzrakt MS word versiju, no kuras neasiņo acis.

-=+++=-

Aiz loga biezēja drūma pelēcība. Viss, ko vēlējos šajā rītā, bija pavadīt pēc iespējas vairāk stundu snauduļojot un iztēlojoties visdažādākos notikumu pavērsienus, kas ļautu atgriezties pilsētas dzīvoklī un atlikušo vasaru aizvadīt pēc sava prāta. Saka taču, ka domai esot liels spēks. Aiziet, domu spēks!

Tomēr tikko gatavojos ieslīgt snaudā, aiz durvīm atskanēja rīboņa. Par tās cēloni nebija daudz jāprāto. Trimdā nebiju izsūtīta viena. Mani pavadīja, labradors, Roko kurš šobrīd atstāts aiz durvīm gaitenī rotaļājās ar graužamo rotaļlietu.

Skaņu akustika šajā ēkā bija neciešami spēcīga. Vai varbūt pie vainas bija mākslīgi radītu trokšņu bads manā galvā.

Klausījos, kā bumba nokrīt. Norīb grīda tai, aizripojot tālāk pa gaiteni. Kā, noskrapst Roko nagi, metoties, tai pakaļ. Un tūlīt pēc tam, pavisam negaidīts blīkšķis, kam sekoja plīstoša stikla troksnis.

Negribīgi uzrausos sēdus un, apvilkusi segu pleciem, paskatījos lejā uz savām novalkātajām rīta čībām. Pāri vecmodīgās divguļamās gultas malai manas kājas karājās labu sprīdi no grīdas liekot sajusties kā dumjai sīkaļai lielo cilvēku pasaulē. Varbūt nevarēju lepoties ar garāko augumu ciematā, tomēr brīžiem pārņēma sajūta, ka šī pasaule mani izsmej.

Kad pavēru durvis, Roko savā nodabā ostījās ap saplēstās vāzes saturu, taču tikko kā aptvēra, ka uzradusies kompānija, aulēkšiem aizjoza prom pa gaiteni, nozūdot skatienam.

Norūcos zem deguna.

-=+++=-

Džemma, pavecā kundzīte, kas kopā ar savu vīru mitinājās muižas ēkā, īpaši nepriecājās par saplēsto vāzi. To lieliski varēja nolasīt viņas acīs. Arī apgāztais galdiņš nebija izticis bez bojājumiem. Granīta plāksne uz tā virsas bija saplaisājusi, un šis tas atlūzis no bagātīgajiem kokgriezumiem. Lūdzos visiem svētajiem kaut man nenāktos par to visu maksāt, jo tas nozīmētu, ka vasaru verdzībā nāktos pavadīt arī bez atlīdzinājuma. Abi priekšmeti šķita antikvāri.

Par laimi, kundzīte, mazliet padomājusi noteica vien to, ka lauskas vajadzētu salasīt kastē un pārvietot uz vienu no brīvajām istabām kreisajā spārnā. Arī bez brokastīm mani neatstāja, kaut gan īpašu apetīti neizjutu, neskatoties uz to, ka man šķīvī gozējās siltas, zeltaini apceptas pankūkas ar medu.

Ik pa laikam cauri ēnainajai virtuvei, kas mazliet atgādināja saltu pils pagrabu, izslāja Arnolds, Džemmas vīrs, te sacīdams, ka jāzvana vienam vai citam cilvēkam, ka žoga paplašināšanu vairs nevar vilkt garumā. Ka jāsazāģē koks, kas šķērsām pārgāzies vienai no izjāžu takām, un vaicāja vai Karīna jau iebraukusi.

Karīna. Mana māte apgalvoja, ka abas esot bijušās klases biedrenes un joprojām labas draudzenes, kaut gan visu savu sepriņpadsmit dzīves gadu laikā nebiju šo sievieti nekad agrāk redzējusi. Viņa iebrauca pagalmā gandrīz katru rītu, kā pulkstenis precīzi desmitos un patraucās garām kā viesulis sabučojot Džemmu uz abiem vaigiem (Pieņemu, ka Džemma ir šīs te Karīnas māte) Un nobārstīja neskaitāmu virkni jaunu pienākumu. ‘’Jāatbrīvo labais spārns. Atsūtīšu kādu, kas pārnesīs mēbeles. Lai meitene uzmanīgi noņem visas gleznas un citus sīkumus, un pārnes uz istabām ziemeļu spārnā. Lai meitene iztīra būvgružus no izremontētajām istabām. Lai meitene palīdz dārzniecei apkopt rozes. Lai meitene, palīdz sastādīt jaunos košumkrūmus. Lai meitene... Lai meitene... Lai meitene.

Es vienmēr biju ‘’tā meitene’’ Nespēju atsaukt atmiņā ne vienu reizi, kad šī manas mātes draudzene vispār būtu uz mani paskatījusies. Varbūt tas, ka man šajā vergu nometnē pavisam drīz pievienosies arī citi jaunieši, arī bija tādi paši meli. Nu jau bija pagājusi gandrīz nedēļa, bet es šeit nīku viena pati.

Šorīt Karīna nerādījās. Nevarētu teikt, ka par to īpaši bēdājos. Dienas pelēcība bija iesūkusies manās vēnās un indēja ar nomācošu melanholiju.

-Karīnītei jābūt galvaspilsētā. Jāpārskata zemes līgumi,- Savam vīram skaidroja Džemma lielā katlā maisot, biezu, smaržīgu viru, no aprikozēm un rabarberiem, līdz kuriem man bija nācies pašā rīta agrumā brist pāri nepļautajai dārza daļai, pa slapju zāli, teju necaurredzamā miglā.

Izklaidīgi stumdīju sasmalcinātus pankūkas kumosus pa šķīvi, veidojot medus paliekās abstraktus zīmējumus. Ieprātojos par saviem vecvecākiem, kuri mitinājās ārzemēs. Nespēju atcerēties pēdējo reizi kad abus satiku. Viens no ģimenes ieplānotā vasaras ceļojuma gala mērķiem bija tos apciemot. Taču es nevēlējos braukt, ticot, ka tādējādi beidzot varēšu veltīt pietiekami daudz laika spēlei. Skaidroju mātei, ka suņu viesnīca uz veseliem diviem mēnešiem ir drausmīga izšķērdība, tāpēc uzstāju, ka palikšu mājās un rūpēšos par Roko. Esmu pietiekami pieaugusi un tamlīdzīgi.

Vajadzēja uzreiz nojaust, ka mātes vājā pretošanās ir aizdomīga un brīva izvēle nav nekas vairāk par lamatām. Principā jau es dabūju to ko prasīju, tikai ar neparedzētu pagriezienu. Vasaru verdzībā un dzīvi beztehnoloģiju ellē.

Mana nodevīgā ģimene pašlaik, droši vien, sasodīti labi pavadīja laiku.

-Šķiet, ka pāris dienas varēsim slinkot. –Džemmas balss izrāva mani no drūmām pārdomām. Aptvēru, ka savilkusi ģīmi īgnā grimasē strīķēju dakšiņas zobus pret šķīvja pamatni. Aši novietoju galda piederumus šķīvī un atgāzos krēslā.

-Arnolds vēlāk brauks uz pilsētu. Varbūt gribi braukt līdz?

Neizlēmīgi novaikstījos. Kaut gan doma par nelielu devu kāda nebūt, pilsētas gaisa šķita, tīri vilinoša, nespēju iedomāties ko gan es varētu tur sadarīt. Paraustīju plecus.

-Tu varētu aiziet līdz bibliotēkai. - Džemma ieminējās.

-Bibliotēku? Ko es Tur esmu pazaudējusi?- Nicīgi noburkšķēju. Tomēr aptvērusi cik rupji skanēja mana atbilde aši centos glābt situāciju. -Tas ir, jā... būtu... ē... super! Ir pāris grāmatas, kuras gribētu izlasīt,- aši meloju.

Kundzīte mani brīdi vēroja un savilktajām lūpām stīvi noraustoties pamāja.

 Autors: Madder Rēgu Tornis 2
Autora bilde
1.
0
43
Citi šī autora raksti:
Lasi vēl labākos rakstus:
komentāri [2]

Lai komentētu, Tev jāreģistrējas!

Reģistrēties
vai ienāc ar:
Kārtot komentārus: populārākie | jaunākie | vecākie
Rādīt bildes
9K116 avatars
Medaļa NostradamsMedaļa Dienas domaMedaļa Rainis
  9K116 28.10.19 21:18
1
0

Man līdz galam nav skaidrs statuss, kādā galvenā varone tajā muižā atrodas - viņa ir ciemiņš vai darbiniece? Galu galā, ja viņai tur dod TIK daudz darba, tad tas vairāk ož pēc algota darba, nekā pēc ciemošanās pie draugpaziņām.

Aleksa52 avatars
Medaļa Nedēļas modersMedaļa Bronzas ninjaMedaļa Literāts
  Aleksa52 26.10.19 00:32
0
0

Lūdzu turpini un biežāk pievieno jaunas daļas!