Pievieno rakstu! Seko Draugiem Seko Facebook Seko Twitter
 
0
61

Sākotnēji, šis stāsts bija paredzēts kā mana gotiskā mistērija, kurai ideja radās pēc kādas grāmatas izlasīšanas. Nosaukumu, diemžēl es tai vairs neatceros, arī sižetu vairs nespētu atstāstīt, bet noskaņa, ko tā radīja, joprojām sēž ieperinājusies saprāta nostūrī.

Lai gan vēlējos šo noskaņu atdarināt, nedomāju, ka man tas ir izdevies. Taču, esmu izlēmusi ļaut šim stāstam brīvi ritēt savu gaitu... lai kur tas viss novestu



-1-

Vasara bija iesākusies kretīniski.

-Rīt! Es pati varu aizbraukt uz to miestu ar vilcienu... Vai ko tur... Saminstinājos. Patiesību sakot man nebija ne mazākās nojausmas par maršrutu. Bet tas dotajā brīdī nepavisam nebija svarīgi. -Tikai, RĪT!

Es nelabā balsī brēcu uz savu māti ar acs kaktiņu manot, kā tētis pamanījis ģimenes tirādi pēkšņi maina pārvietošanās kursu un nozūd garāžas durvju virzienā pirms ticis piespiests iesaistīties.

-Esmu tikpat kā pilngadīga, mani jau sen nevajag visur vadāt ar mašīnu, kā tādu puņķainu bērnudārznieku. Paziņoju bezcerīgi grābstoties pēc argumentiem.

-To es tev atgādināšu rudenī, kad sāksies skola. Viņa indīgi pastiepa pret mani rādītājpirkstu. –Un nē, mājās tu nepaliksi.

-Es taču pat vairs neprasu visu vasaru! Vienu dienu. Vienu pašu dienu. Tas arī viss. Tikai vienu dienu. Tikai šodien. Man jābūt... Aprāvos. Diez vai man vajadzētu tagad uzsvērt, ka iemesls, kura dēļ vēlos palikt mājās ir klanu turnīrs Interneta datorspēlē. Kaut gan mana māte to lieliski apjauta. Galu galā, tieši tam pamatā bija mana šīs vasaras izsūtīšana trimdā. Viņa nevarēja ciest, ka šādi pavadu savu laiku. Pastāvīgi rīvēja degunā, ka tās dēļ cieš manas sekmes. Bet visi zināja, ka vienpadsmitā klase ir priekš tīrās atpūtas. Ja desmitajā klasē izdevās pierādīt, ka neesi galīgi tizls un spēj izvilkt līdz vienpadsmitajai, tu esi pilnīgā drošībā līdz pat divpadsmitās klases eksāmeniem.

Labi, varbūt ka man ir problēma. Pieņemsim. Izliksimies, ka mana māte vienkārši bezjēdzīgi nedramatizē.

Es būtu varējusi pavadīt šo nekam nederīgo vasaru, spēlē sasniedzot augstāko līmeni, maksimālo ekipējumu un sākoties skolai, man vienkārši vairs nebūtu spēlē tik daudz uz ko darīt. Tad es varētu vienkārši medīt pretiniekus, iet uz turnīriem un likt lēnīgajiem ārzemniekiem raudāt, kā mazām meitenēm. Man droši vien paliktu garlaicīgi un es vispār atmestu, šo kā mana māte mīl dramatizēt ‘’degradējošo atkarību’’

Bet šis temats jau neskaitāmas reizes bija sadūries ar akmens mūri manas mātes veidolā un vairs nebija apspriežams.

Iekšas tā vien sažņaudzās, apjēdzot, ka šis būs mans pēdējais turnīrs visas atlikušās vasaras laikā. Vēl jo vairāk iedomājoties cik daudz cīņas punktu zaudēšu izlaižot turnīrus uz vairāk, kā diviem mēnešiem, cik lielā mērā atpalikšu no visiem pārējiem spēlētājiem. Manam, ilgi lolotajam spēles personāžam, tā bija kā nāvessoda izpilde.



-=+++=-



Nebija pēdējā turnīra. Nebija pat pēdējās pieslēgšanās spēlei un iespējas izstāstīt klana biedriem kā vecāki mani ienīst. Labi, neko tādu es patiesībā nedarītu. Virtuālajā vidē senču vara bija trivialitāte, ar ko nelielījās. Es nekad neatļautos tā iedragāt savu spožo reputāciju.

Lieki piebilst, ka par spīti visiem tračiem un lūgšanām nu jau varēju pārkrustot četrus stabiņus uz savas jaunās guļamistabas sienas, dumji puķainajām tapetēm. Viss šajā istabā bija sasodīti puķains. Puķes uz sienām, puķes gleznās, veclaicīgā skapja grebumā un uz gultas pārklāja.

Vienīgi uz grīdas paklāja nebija puķes. Jo paklāja nebija vispār. Tāpat kā labierīcību, līdz kurām nebūtu jāsoļo pus kilometrs pa vāji apgaismotu gaiteni, nereti nakts vidū, kad milzīgā muižas ēka, čīkst un vaid kā nāvei nolemts kareivis.

Visu vēl jo nejēdzīgāku padarīja fakts, ka bez manis šajā milzīgajā ēkā nakšņoja vien divi cilvēki. Un abiem bija tuvu septiņdesmit. Tāpēc, tad, kad mani saplosīs kāds asinskārs muižas poltergeists, es ceru, ka senči saņems manu dienasgrāmatu, un izlasīs ko es par šo te visu domāju.

Vienīgi literatūras skolotāja reiz teica, ka mani rakstu darbi nav paredzēti zemes saprātam. Tiesa ja tas būtu jāsaprot tā, ka manas domas ir pārpasaulīgi dziļas, man droši vien nebūtu tik daudz neieskaitītu vērtējumu.

 Autors: Madder Rēgu Tornis 1
1.
Autora bilde
0
61
Lasi vēl labākos rakstus:
komentāri [5]

Lai komentētu, Tev jāreģistrējas!

Reģistrēties
vai ienāc ar:
Kārtot komentārus: populārākie | jaunākie | vecākie
Rādīt bildes
Banančiks00 avatars
Medaļa DeputātsMedaļa KomiķisMedaļa Profesionālis
  Banančiks00 10.09.19 08:25  
3
0
Kūl
Aleksa52 avatars
Medaļa Nedēļas modersMedaļa Bronzas ninjaMedaļa Literāts
  Aleksa52 10.09.19 11:22
3
1

lūdzu pielabo gramatikas kļūdas

derestele avatars
Medaļa SirdsMedaļa Buča uz vaidziņaMedaļa Apskāviens
  derestele 10.09.19 11:53
2
0

ir labi.   turpinājumu  

Madder avatars
Medaļa Redaktors iesakaMedaļa ZebraMedaļa Sviestmaize
  Madder 10.09.19 17:33  
2
0
atbildot uz Aleksa52 komentāru " lūdzu pielabo gramatikas kļūdas "

Es jau pielabotu, bet principā vispār nerubīju kur pareizi jāliek komati, tāpēc attiecos pret to tāpat kā pret ēst gatavošanu. Sametu visu uz dullo un ceru, ka dakteri nevienam nevajadzēs 😄
Drakonvīrs avatars
Medaļa Praida olaMedaļa MērisMedaļa Tēvocis Sems
  Drakonvīrs vakar 17:56  
0
0

Neslikti, bet - kur turpinājums?