"Kāpēc tu tici viņiem?" Nikolass mani nopētīja no galvas līdz kājām. Mēs stāvējām pludmalē, bija nakts un ūdens viļņi ar skaļiem šļakstiem atsitās pret akmeņiem.
"Es neteicu, ka ticu." Iebildu.
"Tev nekas nav jāsaka. Es to redzu." Viņa acis ieguva okeāna zilo krāsu. "Un tomēr - tu šaubies. Tu nezini, kam ticēt." Niks aplaizīja lūpas un es nevilšus notrīsēju. "Es zinu, ko tu jūti un es zinu, ko par mani domā." Puisis pasmīnēja, bet tad atguva ierasto nopietnību.
"Un ko tad es jūtu?" Vēlējos bezkaunīgi pavaicāt, taču mana balss nodevīgi trīcēja.
"Tu pati zini." Viņš apsēdās man blakus vēsajās smiltīs.
"Bet kā tu to zini?" Spārdīju mazos akmentiņus pie kājām.
"Nezinu." Nikolass nočukstēja. Viņa balsī jautās pārsteigums. "Nekad tā nav bijis. Ne ar vienu. Tu man liec justies tā... Savādāk." Puisis satvēra manu roku un piespieda pie savām kailajām krūtīm. Jutu viņa straujos sirdspukstus. Piepeši viņš atlaida manu roku un tā noslīdēja zemāk. Steigšus to atrāvu. Niks atglauda manus matus no sejas un vērīgi ielūkojās acīs.
"Es zinu, ka tev tas patika. Nemēģini izlikties. Tev neizdosies." Viņš ievilka elpu." Es zinu kā tu jūties, es zinu, ko tu domā. Un nejautā man kā. Tas nav izskaidrojams."
"Bet... Tā tu esi juties daudzu meiteņu dēļ." Es aizgriezos.
"Netici tam, ko citi saka." Nikolasa balss kļuva cieta kā krams. "Tas nav tā."
"Kā gan es varu tev ticēt?" Vaicāju.
"Kā gan tu vari ticēt viņiem?" Niks jau mierīgāk atjautāja.
"Nezinu." Apviju rokas ap ceļgaliem.
"Gan tu vēlāk sapratīsi." Viņš noskūpstīja mani uz vaiga un piecēlās. "Drīz pienāks diena, kad viss mainīsies. Tu visu sapratīsi. Bet tagad guli."
"Ko? Šeit?" Es saraucu pieri.
"Šis ir sapnis." Viņš mīklaini noteica un pasmaidīja.
"Mans vai tavs?" Pacēlu skatienu.
"Nezinu. Varbūt mūsu abu." Niks izstaipījās. "Laiks iet. Mums abiem. Mēs vēl tiksimies, esmu par to pārliecināts." Un viņš pazuda. Brīdi vēl vēroju jūru un klausījos viļņu dunoņā, bet tad iegrimu melnā tumsā. Šķiet, šī tumsa bija mans ierastais bezsapņu miegs.
***
"Lea, celies." Tā atkal bija Džena. Lēnām pieslējos sēdus. Viss tas likās tik īsts. Nikolass, sapnis, jūra...
"Džena, vai es visu nakti biju šeit?" Izberzēju acis.
"Bet protams. Ja tu būtu aizgājusi, es būtu dzirdējusi." Meitenes sejā bija manāms neviltots pārsteigums. "Kāpēc jautā?"
"Tāpat vien." Izkāpu no gultas. Viņa nogrozīja galvu un pievērsās gultas klāšanai. Ikdienišķais rituāls. Piecelties, saklāt gultu, saģērbties, uzkrāsoties, brokastis... Tad ikrīta duša, mācības, pusdienas, mācības un visbeidzot brīvais laiks.
"Varam iet?" Istabas biedrene man uzsmaidīja.
"Jā, protams." Es pamāju un mēs izgājām no istabas.
Gaitenī ieraudzīju Nikolasu un mani atkal pārņēma tā deja vu sajūta. It kā viss, kas bijis sapnī, būtu ar joni atgriezies. Mana roka uz viņa ķermeņa, viņa lūpas uz mana vaiga. Mūsu acu skatieni sastapās un viņš pasmaidīja. Tieši tāpat kā sapnī. Nevar būt, ka viņš arī ir redzējis to pašu sapni... Tā vienkārši nemēdz būt! Bet ja nu bija? Jautājums man nedeva miera, taču šoreiz Dženai neko neteicu. Jau zināju viņas nostāju pret Niku un nevēlējos viņu lieki uztraukt.
"Vai tev viss labi?" Džena iegrūda man dunku sānos, kad sēdējām pie pusdienu galda. "Tu jau 5 minūtes skaties uz saviem kāpostiem, bet neēd."
"Jā, viss ir taisni lieliski." Kā transā atbildēju.
"Neizskatās." Draudzene pasniedzās pēc deserta. Lai gan viņai bija laba ēstgriba, viņa vienmēr bija tieviņa.
"Būs labi." Es uzsmaidīju un viņa nomierinājās. Kaut gan atsāku ēst, manas domas vēljoprojām bija pie šī sapņa. Gan kādreiz es viņam to pajautāšu. Kādreiz.
