local-stats-pixel

Putna Dziesma. #81

 167  1

Īsa daļiņa naktij. :)

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Putna-Dziesma-7/740397


***

-Pieskati viņu,- Aleksa saka un uzsit man pa plecu. Pamāju ar galvu un paeju dažus soļus pretī Ebigeilai. Meitene guļ uz zemes, mati viņai ir uz visām pusēm, un tukšās acis veras debesīs, kaut gan esmu simtprocentīgi pārliecināts, ka viņa redz tikai piķa melnu tumsu un neko vairāk.

Apskstos sev apkārt un, kad nevienu tuvumā neredzu, es pieeju pie zemē gulošās meitenes un apsēžos viņai blakus. Es saprotu, ka viņa mani neredz, nedzird, bet viņai vajadzētu sajust manu klātbūtni un ja es viņai pieskaršos, kaut netīšām, viņa to ļoti labi sajutīs un sapratīs, ka vairs nav viena. Bet to nedrīkst darīt. Man viņa ir tikai jāpieskata, es nedrīkstu viņu iztraucēt, jo šobrīd viņa vai nu mainās vai arī cīnās. Un es tiešām ceru, ka Ebigeila cīnās pret to zaļganbrūnsarkano šķidrumu, kas šobrīd plūst pa viņas asinsvadiem.

Ebigeilas plaksti lēni aizveras un viņas mazās, smalkās plaukstas savelkas dūrēs. Es nezinu, kas īsti notiek, bet šķiet, ka tas stulbais šķidrums ir sācis darboties un nu viņai ir jāizdomā, ko darīt tālāk. Tas ir atkarīgs no tā, vai viņa grib mainīties vai palikt tāda, kāda bija vai arī viņa vienkārši grib pazust, nomirt.

Ebigeilas lūpas paveras un no tām izskan kluss rūciens. Viņa cīnas. Viņa tiešām cīnas, viņa nepadodas.

Meitenes krūtis strauji cilājas un viņas elpošana paātrinas. Tas tiešām notiek. Es zinu, ka viņai tas iekšēji sāp, bet es redzu, ka viņa nepadodas. Tāpat kā es, Ebigeila ir cīnītāja, kura nepadodas un nepadosies ne par ko. Mēs esam vienādi. Viņa to noliedz, bet mēs abi zinam, ka man ir taisnība.

-Konor!- aiz manis kāds izkliedz manu vārdu, un tas liek man pielekt kājās un pagriezties. Tomass, Ebigeilas brāļa Meisona labākais draugs, vismaz tā agrāk bija, stāv dažu metru attālumā no manis un nicīgi veras manā virzienā.

-Ko?- iesaucos, sperot soļus uz viņa pusi. Man ir bail no tā, kas varētu notikt, ja pametīšu Ebigeilu vienu, bet es nevaru to izrādīt, un tāpēc, ar katru soli, ko speru, es attālinos no viņas un pametu viņu vienu.

Tā vien gribas pagriezties un uz meiteni paskatīties. Kaut pārliecināties, ka neviens cilvēks, kas grib nodarīt viņai pāri, nav tuvumā. Bet to nedrīkst, un to es arī neizdaru. Es eju uz priekšu, pretī Tomasam un skatos uz viņu. Nekur citur.

Klusi nopūšos un apstājos, kad esmu pāris soļu attālumā no gaišmatainā puiša. Viņa acis joprojām nicīgi veras uz mani, bet pats puisis neko vēl nesaka.

-Vēl ilgi klusēsi?- jautāju, stipri sev iekniebdams vēnās. Tā kā rokas man ir aiz muguras, Tomass to neredz.

-Aleksa teica, lai aizej pie viņas. Man skuķis jāpieskata,- Tomass nosaka un pasmīn, paskatīdamies uz meiteni man aiz muguras. Cieši sakožu zobus.

-Ko viņa grib?- jautāju, cenzdamies neizklausīties pārāk aizdomīgi, bet tas diez ko labi neizdodas un es saņemu aizdomīgu skatienu no Tomasa. Puisis parausta plecus.

-Es nezinu. Man tikai lika atnākt tevi nomainīt,- Tomass atbild. -Ej, tevi gaida. Es iešu pie tās tur,- puisis saka un paiet man garām, lai tiktu pie Ebigeilas.

Ar roku izbraucu caur matiem un nopūšos. Man nav izvēles. Man ir jāiet. Man viņa jāpamet ar Tomasu. Viņa būs viena ar Tomasu. Es puisim neuzticos, bet man tiešām nav izvēles.

Pār plecu pēdējo reizi uzmetu skatienu Ebigeilas sāpju pārņemtajai, bālajai sejai, un aizeju.

***

Es tiešam apsveru domu pazust no spokiem, ja kas... Bet no sākuma nobeigšu iesāktos stāstus. :) Tātad, esat gatavi tam, ka Čukča Lol kādreiz uzradīsies komentāros, bet jaunus rakstus nekur nemanīsiet. ;)

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Putna-Dziesma-9/741354

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000

It nedomā~!!!!!!!

 0  0 atbildēt