Tā kā esmu slima, man ir vairāk brīva laika, un es uzcepu jaunu daļu. :) Un es noteikti jau ar šo daļu visu stāstu esmu izbojājusi. Atvainojiet.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Putna-Dziesma/739261
Samiegusi acis, es veros puiša tumši brūnajās acīs.
-Bet tomēr, mēs esam atšķirīgi,- saku.
-Ak, tā?- puisis nosaka. -Tad kas ir tik atšķirīgs mūsos?- viņš jautā, domīgi verdamies manās gaišajās acīs. Dzirkstelītes dejo viņa acīs, un es tiešām cenšos nenovērsties.
-Lai izdzīvotu, es nevienu neesmu nogalinājusi,- atbildu. -Tu gan,- saku. Man vairs nav jāizcieš tas skatiens, ar kuru viņš skatījās man acīs, jo puisis novēršas. -Man ir taisnība, ne tā?- jautāju, juzdamās tiešām ļoti labi par pareizo secinājumu.
-Jā, varbūt lai izdzīvotu mēs rīkojamies citādi, bet tas neko nemaina, mēs esam vienādi,- Konors beidzot atbild un atkal ieskatas man acīs, bet es novēršos un vēroju kādu sievieti, kura piesardzīgi lavās uz ugunskura pusi.
Ātri es atkal pievēršos Konoram. Es zinu, ka viņš mani nenodeva, bet nav garantijas, ka to sievieti viņš nenodos.
-Konor, beidz skalot man smadzenes. Mēs nekad nebūsim vienādi. Mums būs vienādi mērķi, bet citādāk mēs esam tik atšķirīgi, cik vien cilvēki var būt,- saku.
-Vienkārši uz brīdi paklusē, labi? Es pat nezinu tavu vārdu, bet man jau ir apnicis, ka tu noliedz acīm redzamo,- puisis izmisīgi atsaka un klusi ierūcas.
-Acīm redzams ir tas, ka tu esi slepkava, un to es nenoliedzu,- nosaku. Sadzirdu klusu spiedzienu, kas nāk no ciemata puses un pie sevis nolamājos. Kāpēc viņa vispār atgriezās?
Konors, tāpat kā es, atskatās uz sievieti, kura sēž uz zemes pie ugunskura un visiem līķiem, kuri guļ tam apkārt. Viņai vajadzēja zināt, ka te visur būs miruši cilvēki, bet viņa tāpat atgriezās?
Sāku rāpties lejup pa koku un, kad esmu jau zemē, es piesardzīgi aizsteidzos pie svešās sievietes. Viņa sēž blakus maza puisīša ķermenim un man paliek viņas žēl. Tas noteikti ir viņas dēls.
Lai arī cik sāpīgi man nebūtu, es pietupstos sievietei blakus un noņemu viņas roku no mazā zēna matiem. Viņa nebija dzirdējusi, ka es te esmu un pārbijusies skatās uz mani. Lēnām pieceļos kājās un sieviete ātri seko manam piemēram, un sāk skriet prom.
-Es jums neko nedarīšu, es zvēru,- uzsaucu. -Redziet to meitenīti, kura guļ netālu no jūsu dēla?- jautāju. Sieviete apstājas un ar acīm uzmeklē to mazo meitenes līķi. Viņa nedroši pamāj ar galvu. -Viņu sauca Penelope,- aizlūzušā balsī saku un acīs saskrien asaras. -Viņa ir, tas ir, bija mana mazā māsa,- piebilstu un veros sievietes acīs, kuras, tapat kā man, ir spīdīgas un pilnas asarām. -Es saprotu kā jūs jūtaties, man arī ir sāpīgi un arī es jūtos vainīga par to, ka tā notika,- saku un, ignorējot to, ka sieviete ir sākusi raudāt, es pietupstos pie māsas bālā ķermeņa un saņemu viņas roku. Tā ir auksta un nedabiski bāla. Pielieku viņas plaukstu sev pie lūpām un uzspiežu tai vieglu skūpstu. -Man ļoti žēl, atvaino,- čukstus nosaku, nolieku māsas roku viņai blakus un pieceļos kājās.
Aizveru acis un ieklausos. Skaļi smiekli nāk no meža puses un manas acis atsprāgst vaļā.
-Mums jābēg, ātri!- iesaucos un sāku skriet. Saķeru sievietes roku un velku sev līdzi. Es zinu vislabāko vietu, kur paslēpties un tagad tikai jācer, ka mūs neviens nepamanīs.
-Viņi tūlīt būs klāt, pasteidzieties!- dzirdu Konora balsi aiz mums. Es biju pavisam aizmirsusi, ka viņš pastāv. Sāku skriet ātrāk un atskatos uz sievieti, kura ļoti cenšas uzturēt tempu un nenokrist.
Kad ieraugu savu veco māju, es atviegloti pasmaidu. Kad jau esam klāt, es atlaižu sievietes roku. Atveru mājas durvis un iegrūžu viņu iekšā, īpaši nedomādama par to, vai viņa ir atpūtusies pēc lielā skrējiena.
-Viņi mūs te atradīs,- sieviete nosaka baiļpilnā balsī.
-Neuztraucies, neatradīs,- atbildu un sāku iet uz pagraba durvju pusi. -Ejiet pa priekšu, es kaut ko vēl ātri pārbaudīšu,- nosaku. Viņa pamāj ar galvu un sāk kāpt lejā pa kāpnēm. Es ceru, ka viņa nepakritīs, vai tās kāpnes pēkšņi nesabruks.
Ātri aizskrienu uz mūsu izārdīto virtuvi. Visi trauki saplēsti ir uz zemes, plaukti un skapīši nolauzti tiem blakus, bet es tos peceļu un pārbaudu, vai tur nav kādas ēdiena paliekas.
Tā es pārbaudu visus skapīšus, bet neko neatrodu. Nostājos virtuves vidū, aizveru acis un atkal ieklausos. Viņi ir atraduši vēl cilvēkus. Es dzirdu viņu lūgšanās un baiļpilnos kliedzienus, bet es nevaru viņiem palīdzēt, esmu bezspēcīga. Es ļoti gribu palīdzēt, bet es nespēju.
Nopūšos, atveru acis un aizeju uz pagrabu. Kāpnes čīkst man zem kājām, bet es neliekos ne zinis un turpini kāpt lejā. Es neko neredzu, te visur ir tumsa, bet es atrodu lāpu, kas te vienmēr stāv un atrodu arī sērkociņus, ar kuriem aizdedzinu lāpu, un tagad es beidzot kaut ko redzu. Pašā telpas stūrī sēž sieviete un klusi šņukst.
-Jums viss kārtībā?- piesardzīgi jautāju. Viņa paceļ galvu pret mani un viegli pasmaida.
-Jā, protams,- viņa atbild. -Es tikai aizdomājos. Man palīdz meitene, kura ir mana dēla vecumā, jūtos kā slikta māte, jo es, būdama vecāka, nespēju nevienam no maniem bērniem palīdzēt, un nu šeit es esmu, ar tevi,- sieviete bēdīgi iesmejas.
-Jūsu dēls pats par sevi var parūpēties, ja ir manā vecumā,- nosaku.
-Es zinu,- sieviete nočukst.
-Labi, tātad, tagad mums jātiek dziļāk. Ir viena vieta, par kuru neviens neko nezin, tāpēc varat neuztraukties, mūs neviens neatradīs, un tur jābūt ēdienam,- saku. Sieviete pamāj ar galvu. Iedodu viņai lāpu un pati aizeju līdz vienam telpas stūrim. Aizstumju galdu un paceļu paklāju. Manam skatam atklājas neliela lūka. Atveru to un atskatos uz sievieti. -Es te parasti nevienu nevedu, kur nu vēl svešiniekus. Kā jūs sauc?- jautāju.
-Suzanna,- viņa atbild. Viegli pamāju ar galvu.
-Prieks iepazīties,- nosaku. Izņemu viņai no rokām lāpu un ar galvu pamāju uz lūkas pusi. -Jūs pirmā,- saku. Suzanna pamāj ar galvu un pazūd caur lūku. Padodu viņai lāpu, ielienu iekšā un stāvu uz pakāpieniem. Pirms aizveru lūkas nelielās durtiņas, es uz tām uzlieku paklājiņu.
Nokāpju pavisam lejā, paņemu lāpu no Suzannas un aizdedzinu tās, kuras ir saliktas uz sienām. Tagad te valdīja gaisma un es visu ļoti labi redzēju. Apsēžos uz gultas, kura man kalpo dīvāna vietā un aizveru acis, lai varētu kaut cik atpūsties.
-Es nedaudz pagulēšu. Jūties kā mājās,- nosaku un apguļos.
-Saldus sapņus,- dzirdu Suzannu sakam pirms miegs mani pārņem.
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Putna-Dziesma-3/739734
