local-stats-pixel fb-conv-api

Pusnakts sarunas ar kaķi #32

58 0

Jau atkal aizritēja kārtējā pēcpusdiena skolā, ceturtajā stāvā pie klavierēm. Un jau atkal es savā prātā atrados pavisam kaut kur citur. Radās sajūta, ka smadzenes ir atslēgušās, bet pirksti atkal tikai monotoni atstrādā. Vainojiet semestra noslēgumu – pēc daudzajiem pārbaudes darbiem visi bija noguruši. Es pat negribu iedomāties, kā ir skolotājiem – viņiem taču tas viss jāizlabo.

Izspēlēju vēl pāris gammas un tad nolēmu beigt. Aizvēru klavieres, savācu savas mantas un devos prom no mūzikas kabineta. Aizslēdzu durvis un pagriezos uz promiešanu, taču man pretī pie sienas stāvēja kāds puisis. Viņš viegli pasmaidīja un teica:

-Jau tik ātri?

Es mazliet samulsu un tāpēc atbildēju nedaudz neveikli:

-Kas – jau tik ātri?

-Jau tik ātri šodien beidz spēlēt?

-Jā, bet kāda tam nozīme?

-Nekāda, man vienkārši ļoti patīk klausīties, kā tu spēlē klavieries. Skan kā radio.

Jutu, kā nosarkstu un mulsi pasmaidīju, pievērsusi skatienu grīdai.

-Paldies. Es vienkārši nolēmu, ka šodien nav jēgas turpināt. Skan pārāk vienmuļi un es nespēju koncentrēties. Gribu iet mājās un izgulēties.

Puisis viegli iesmējās un atbildēja:

-Oho, vai tikai es šos vārdus jau neesmu kaut kur dzirdējis? Šķiet, ka tas teksts par gulēšanu ir kļuvis par katra skolēna “quote of the day”. Kaut gan kur nu vairs dienas, tādā garā jau ir pagājušas 2 nedēļas.

-Taisnība. Man šķiet, ka katrs no mums vienkārši grib nodzīvot līdz brīvlaikam, kurā būs viens mērķis – tikai kārtīgi izgulēties.

-Jā. Klau, kur tu tagad dosies? Uz mājām?

-Jā, es dzīvoju diezgan netālu. Un kā ar tevi? Kur tu?

-Hah, es dzīvoju ārpus pilsētas. Patiesībā pat citā pilsētā. –puisis pasmīnēja. –Es tagad došos uz vilciena staciju.

-Ak tā.

-Vai drīkst tevi pavadīt? Nu, tik tālu, cik mums ir kopīgs ceļš?

-Jā, protams. –viegli pasmaidīju un atkal pametu skatienu uz grīdu.

Kopā ar puisi, kura vārdu vēl joprojām nezināju, devāmies uz garderobi un, apspriesdami šādus tādus sīkumus, saģērbāmies un izgājām no skolas. Mūsu ceļi šķīrās jau pie skolas vārtiem, kad katrs aizgājām pretējā virzienā kā stari izstieptā leņķī. (Ak, šie salīdzinājumi – matemātika man nav sveša.) Devos māju virzienā un apdomāju dzīvi. Puisis šķita ļoti patīkams un diezgan inteliģents. Bet droši vien man par to agri spriest. Actually, kāpēc es vispār cenšos kaut ko izspriest? Es taču šodien ar viņu runāju pirmo reizi dzīvē. Bet tik un tā, noslēpumainais skolasbiedrs man neizgāja no prāta. Iepriekš biju pāris reizes redzējusi viņu skolā, bet šķita, ka viņš pie mums nemācas ilgi, jo neatcerējos, ka arī iepriekš būtu viņu manījusi pārāk bieži. Īsti nezināju, pat kurā klasē puisis mācās. Varbūt paralēlklasē, varbūt viņš ir gadu vecāks? Būs viņam jāpajautā nākamreiz, kad tiksimies. Nebijām gan neko tādu norunājuši, bet, ja jau viņam tik ļoti patīk, kā es spēlēju klavieres, tad pieņemu, ka vēl kādreiz saskriesimies.

Ejot pa ielu un domājot par šodienas notikumiem, jutu, ka sejā iezogas viegls smaids. Pakāpeniski tas kļuva arvien platāks, un drīz jau es smaidīju katram garāmgājējam. Pēkšņi pat sāka šķist, ka klavieres spēlēt nav nemaz tik slikti.

Kad atnācu mājās, Matilde apostīja mani bezmaz vai no galvas līdz kājām un tad no manis novērsās. Nesapratu, kāpēc gan tā?

58 0 2 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000

Ļoti skaists stāsta sākums. Ceru, ka turpināsi rakstīt! emotion

0 0 atbildēt
Es ļoti ceru, ka turpināsi. Jauks stāsts
0 0 atbildēt