Puisis no sapņa 93

No rīta pamodos ar mērķi,ka jābrauc pie omes,lai uzzinātu taisnību.Nomazgājos,paēdu,iztīriju zobus,paņēmu somu un gāju uz pieturu.Pa ceļam satiku Kristapu,pie rokas viņš veda Emīliju.Cik mīļi...
-Čau.-sasveicinājos ar Kristapu un pietupos.-Sveika Emīlij.
-Čau.-Kristaps aizkaitināti teica.
-Kāpēc tev nepatīk mazi bērni?Viņi taču ir mīlīgi.
-Aha.Viņi ir kaitinoši.
-Bet tu arī biji mazs.
-Labi,ka es sevi neatceros,gan jau es biju briesmīgs.-viņš nopūtās.-vispār nesaprotu kāpēc viņa bija jāņem līdzi.
-Būtu priecājies,jo tad tev būtu jāsēž ar viņu mājās,bet tā viņa izskraidīsies un gan jau ome viņu pieskatīs.
-Njaa..nu paldies.-Beidzot viņš pasmaidīja.
-Nav par ko.-nobučoju viņam vaigu.
Iekāpām autobusā,Emīlija ātri vien aizmiga man klēpī,Kristaps nemaz negribēja,lai viņa sēž viņam klēpī.Ar laiku arī Kristaps iemiga,jauki tagad es nedrīkstu iemigt,lai neaizgulētos un nepabrauktu garām pieturai.Jutu kā acis krīt ciet,bet beidzot mēs bijām klāt.Sirds sāka dauzīties ātrāk.
Bingo jau pa gabalu mūs ieraudzīja un skrēja pretī.Piegājām pie mājas un ome iznāca ārā,suņi sāka riet un viņa gribēja paskatīties uz ko,bet tik bijām mēs.
-Sveika omīt.
-Sveiki.-Kristaps smaiot pasveicināja.Emīlija
paslēpās aiz manis.
-Sveiki bērni.Kas tad tā pa mazo,skaisto meitenīti?
-Tā ir mana mammas māsas meita,mammas krustmeita.
-Vaj,nākat bērni paēst kaut ko.-kā jau visas omītes,arī mana vienmēr uztraucas vai mēs esam paēduši.
-Kad ta jūs brauksiet prom?-omīte pajautāja.
-Kā sanāks.Emīlija laikam drīz arī būs jāved atpakaļ.A kas?
-Rīt ir domātas nelielas viesības.Atnāks manas draudzenes,viņu bērni un mazbērni.Cerēju,ka arī jūs būsiet.
-Rīt mēs vēl būsim.Vai ne Kristap?
-Jā.Nav jau kur steigties.
Paēdām un izgājām ārā pie šūpolēm.Omīte palika iekšā,jo ārā viņai ir pa karstu.
-Es labāk pēc viesībām viņai jautāšu.Negribu visu izbojāt.
-Tā būtu labāk.Es aiziešu omei paprasīt vai nav kaut kas jāpalīdz,bet tu varētu pieskatīt sīko.Labi?-Kristaps mīļi,bet ar viltību noteica.
-Labi,labi.Ka tik nav jāpieskata bērns.-iesmējos.Es gan labāk pieskatu bērnu nekā strādāju dārzā.
Tā kā man ir ļoti forša ome,viņai mājās ir diezgan labs bezvadu internets.Tāpēc arī paņēmu līzi portatīvo datoru.Emīlija sagribēja gulēt,tāpēc noliku viņu gulēt omītes istabā.Pagaidām.Iegāju draugos,nekā jauna.Man kāds rakstīja skaipā.Tas bija Māris.Es viņam pazvanīju.
-Čau.Ko dari?
-Čau.Garlaikojos un cepos.Baigi karsti.Ko tu?
-To pašu.-piekritu viņam.
Atkal mēs ļoti ilgi norunājām par viskaut ko,līdz ārā iznāca Kristaps.Atsveicinājos no Māra.Atkal es no viņa slēpju Kristapu,bet kāpēc?
Palīdzējām omei dārzā un vispār mājas darbos.Tā kā ārā bija ļoti karsts aizgājām visi četri un vēl suņuki līdz upītei.Pašļakstījāmies,papeldējāmies un bija jau vēls.Aizgājām mājās un devāmies gulēt,jo rīt agri jāceļas un jātaisās viesībām.
Atkal gulējām pirtiņ,arī Emīlija.
Sapnis.
Pie mājas durvīm stāvēja ome aiz viņas puisis.Viņš bija pielicis pirkstu savai mutei priekšā,sakot kušš...
Un viss.Tas bija viss ko es redzēju.Vai arī viss ko atceros.
Pamodos visātrāk par visiem.Aizgāju pa ceļu līdz pļavai.Tik skaisti saule aust.Paņēmu telefonu un notogrāfēju.Mazliet pastaigāju pa rasu pļavā un devos atpakaļ.Gan jau ome pamodusies.Jā,viņa bija pamodusies un jau šiverējās pa virtuvi.
-Labu rītu meitiņ!
-Labrīt.- nobučoju viņai vaigu.
-Ko tik agri augšā?Domāju,ka ilgi guli.
-Aj tā sanāca.Aizgāju līdz pļavai pastaigāt.Tik skaisti.Kaut ko palīdzēt?
-Nē,pagaidām vēl ne.Draudzenes manas nāks palīgā un vēl savus produktus atnesīs,lai riktīgi būtu ko ēst.Tu varētu aiziet līdz veikalam pēc maizītes.
-Labi.Paskatīšos vai guļavas nav jau augšā.-Nē,abi vēl gulēja saldā miegā.Ātri aizrēju līdz veikaliņam,agri gan viņš ir vaļā.Gāju mājās un garām aiztraucās melna mašīna,izskatās pēc pilsētnieku.Varbūt arī uz viesībām kādas omes draudzenes mazbērni.
Kristaps un Emīlija pamodās.Kristaps palaidzēja piekārtot apkārtni.Atnāca omes draudzenes.Varēja pa atvērto virtuves logu dzirdēt kā viņas klačojas par mani un Kristapu.Neilgi pirms viesi sanāk es,Kristaps un Emīlija aizgājām uz veikalu pēc bonbongām mazajiem.Kad nācām atpakaļ kāda omīte diezgan skaļu noprasīja manai omei vai tas ir mūsu bērns un ome smejoties atbildēja,ka jā.Tagad tas viss tiks uztverts nopietni un visi baumos,ka mums ir bērns tāpēc es iejaucos un teicu ka mums nav bērnu.Kristaps paskatījās uz mani un jautāja.-Bet gribētu?
Es apstulbu.-Jā,bet ne tagad.Man tak tikai 17.Kāpēc tu tā prasi?
-Tā patās.
Mēs iejukām pūlī,es nesu no mājas šķīvi ar dārzeņiem.Redzēju,ka kāds piebrauc ar melno mašīnu ko redzēju.Man no šoka no rokām izkrita šķīvis.Tas bija viņš.