Puisis no sapņa 126

-Tu nevari būt stāvoklī!Tu nedrīksti!-Kristaps bija ļoti aizkaitināts-Kā tu to zini?Nakts vidū.
Es klusēju,zināju,ka viņš vēl vairāk dusmosies,ja pateikšu,ka to man pateica Artūrs.
-Runā taču!-nu jau tas skanēja izmisīgi.
-Beidz kliegt!-asaras plauda straumēm.-Zinu un viss.
-Kā tu tik ātri to vari zināt?
-Zinu un viss!-šoreiz es sāku pacelt balsi.Pecēlos,paņēmu jaku,telefonu un gāju ārā,viņš man nesekoja.Gāju taisni pa ceļu garām mežam kurā ved uz kapiem.Apstājos pie tā ceļa,gribēju jau iet,bet pie manis piebrauca mašīna.Tas bija Māris.
-Sveika.Ko tad tu tik vēlu ārā?Kāp iekšā,aizvedīšu.
Likā,ka mani rauj uz pusēm.Daļa manis ar prieku kāpa mašīnā,bet daļa vilka uz meža pusi.Tomēr es iekāpu mašīnā.
-Tu raudi?Kristaps tev kaut ko nodarīja?
-Nē.
-Es tevi aizvedīšu mājās.
-Nē!Tikai ne tur.-telefons visu laiku zvanīja,tas bija Kristaps,metu nost.
-Labi,brauksim pie manis.-skatījos uz viņu ar jautājošu un pārsteigtu skatienu.
-Nu mājās tu negribi,bet nedrīkst tevi atstāt vienu un tev jāsakārtojas.
-Labi,braucam!
Viņa māja atradās diezgan patālu no omes mājas.Tā vairāk izskatījās pēc villas vai kaut kā tāda.Tā bija gaiša,liela māja.Pagalms bija skaisti apstādīts ar dažādiem augiem.Iebraucām pagalmā,suns sāka riet.Īsts sargsuns,ieraugot viņu nobijos.
-Nebaidies.Nāc!
Iegājām mājā,tā bija jauki un ērti,bet gaumīgi iekārtota,gaišos toņos.Viņš izrādīja māju,izstāstīja visu lielos vilcienos.Aizveda mani uz vannasistabu otrajā stāvā.
-Vari droši izmantot visus tos sūdiņus,kas tur ir.-Viņš teica norādot uz kosmētiku pie spoguļa.
-Tie ir tavas mammas?
-Nē,māsas.Viņa tagad,laikam,guļ.Tu te taisies,es aizešu paskatīties.
-Labi.Paldies.-Mīļi pasmaidīju un Māris pasmaidīja pretī.Ātri noņēmu kosmētiku,tuša bija iztecējusi,brīnos kā viņš nenobijās mani ieraugot.
Jaunu kosmētiku neliku,kaut kā neērti ņemt svešu,plus sen vajadzēja jau notīrīt.Atvēru vannasistabas durvis un gāju lejā pa kāpnēm.Man ļoti patika viesistaba,tā bija ļoti plaša,melnbaltos toņos,ar košiem akcentiem.Pastāvēju pie durvīm,gaidīju Māri,lai aizved mani mājās,dzirdēju,ka augšā ir kņada.Klusām uzgāju pa kāpnēm un aizgājulidz kādai istabai,durvis bija ciet.Dzirdēju Māri runājam ar kādu meiteni,laikam,māsu.
-Atkal atvedi kaut lādu meiču mājās!-Viņa māsa pikti noteica.
-Tā nav kaut kāda.
-Kas tad viņa ir?
-Gandrīz vai radiniece.Viņa ir Kristapa draudzene.
-Tad jau man jāiepazīstas ar viņu.-ātri atkāposno durvīm un aizgāju līdz vannasistabai.Istabas durvis atvērās un tur stāvēja meitene ar brūniem matiem,tumšām acīm un jauku smaidu.
-Sveika.Mani sauc Rebeka.
-Annija.
-Tātad tu esi Kristapa draudzene?
-Jā.
-Hmm...
Māris pārtrauca mūsu dialogu un noveda mani lejā uz virtuvi.-Ko nozīmēja tas `hmmm`?-Pajautāju Mārim.
-Apsēdies.Vienkārši mūsu ģimene ar Kristapa ģimeni nav īpaši labās attiecībās.Gribi kaut ko ēst,dzert?
-Jā,lūdzu.Kāpēc tā?
-Nemaz nezinu.Lūdzu.-Viņš pasniedza man kartupeļus ar gaļu un salātiem un glāzē bija kaut kas.Nemaz nezinu kas.
-Kas tas ir?-pajautāju norādot uz glāzi.
-Tas ir kaut kāds dzēriens.Garšo kā sula.Ja negribi nedzer.
-Paldies,būs labi.Kāpēc es nepatīku tavai māsai.
-Kāpēc tu tā domā?
-Viņas smaids bija samākslots.
-Ir tikai 5 no rīta un es viņu pamodināju tevis dēļ.-viņš pasmējās.
-Neviens neprasīja viņu modināt.
-Ko tu tik ilgi darīji vannasistabā,ja neesi uzkrāsojusies?
-Tu tāpat nesapratīsi.
-Labi,labi...
Es paēdu,telefonam skaņa bija izslēgta,Kristaps zvanīja man 20 reizes.Kad viņš nākamo reizi zvanīja,es pacēlu un teicu lai nezvana,ka viss ir kārtībā.
Māris aizveda mani uz savu istabu.
-Tu vari gulēt te.
-A tu?
-Arī te
-Nopietni?-satraukusies jautāju.
-Nu ja gribi varu.-Māris sāka smieties.-Labi,es gulēšu vecāku istabā.Tūlīt atnākšu,paprasīšū Rebekai kādas drēbes priekš tevis.
Atpakaļ viņš atnāca ar t-kreklu un brīviem sporta šortiem.
-Lūdzu.
-Paldies.-mīļi smaidīju.
-Arlabunakti.Ja kas modini Rebeku,viņa tuvāk.
-Labi.Arlabunakti.-viņš bija jau pie durvīm.-Paldies,ka neatstāji mani ārā.
-Nav par ko sīkā.-viņš pasmaidīja.
Domāju par visu.Nez vai tik ātri var uzzināt vai esmu stāvoklī?Kāpēc Kristaps tā kliedza?Nekad nebiju viņu tādu redzējusi.Kāpēc viņu ģimenes nekontaktējas?Un vēl daudzi citi jautājumi nomocīja mani līdz iemigu.
Sapnis.
Neviena apkārt nebija.Sāku kliegt.-Artūr!Artūr!
-Kas?
-Kā tu zini,ka esmu stāvoklī?
-Nezinu kā.Vienkārši zinu.
-Tas biji tu,kas mani rāva prom no Māra mašīnas?
-Jā.
-Kāpēc?
-Tas nav droši.
-Un staigāt vienai naktī pie meža ir droši?
-Nav droši,jo tu vari uzzināt lietas,kas tev nav jāzin.
-Kādas?
-Nu jau par vēlu.Pati drīz uzzināsi.
Pamodos no saules stariem sejā.Vismaz šajos sapņos Artūrs runā.Nogāju lejā uz virtuvi,jo dzirdēju tur kņadu.
-Labrīt guļava.-Māris mīļi ierunājās.
-Labrīt.-Nedaudz vēl miegaina nožāvājos.
-Pankūkas?
-Jā.Paldies.
Ēdām Māra cetās pankūkas.Nekad nebiju ēdusi tik garšīgas pankūkas.
-Ļoti garšīgas.
-Paldies.-Viņas lepni pasmaidīja.-Redzu,ka tev der Rebekas drēbes.
-Jap.Cik viņai gadi?
-16.
-Viņa gan izskatās vecāka.
-Uz cik tad?-Virtuvē ienāca Rebeka un jautāja.
-Nu uz kādiem 17 vai 19.
-Laikam tas ir labi.
-Laikam gan.-Piebalsoju viņai.
Paēdām,es ātri uzskrēju pārģērbties.Māris mani aizveda mājās.
-Tad nāksi uz ballīti šodien?
-Gan jau.Cik apmēram cilvēki būs?
-Ap 100.
-Es vēl padomāšu.
-Nu labi.Līdz vēlākam.
-Atā.
Pagriezos pret māju un dziļi ieelpoju un nopūtos.Ārā iznāca Kristaps.
-Kur tu biji?Es uztraucos!
-Pie Māra.Tev nebija jāved Emīlija mājās.
-Bija.Tas ir,ir jāved.Bet tu brauksi mums līdzi,atpakaļ uz mājām.
-Ko?Kāpēc,lai es brauktu?
-Lai pārbaudītu vai esi stāvoklī,bļāviens!
-To var izdarīt te pat!
-Bet te ir Māris.
-Nu un?
-Es viņu pazīstu,viņš ir brunču mednieks,turklāt vecāks par tevi!
-Nu un.Viņš nav tāds!Es palikšu te!
-Labi,tad mums viss ir cauri!
-Bet...- pagāju Kristapam garām un iegāju kravāt mantas.Kas viņam uznācis?Saņēmos,notīriju asaras un devos pie viņa.
-Bet mēs taču esam labākie draugi!-Raudulīgā balsī teicu.
-Un?Izskatās,ka tu gribi beigt visu draudzību.Es aizvedīasu Emīliju un atbraukšu atpakaļ,atvedīšu tev vairākus testus.Pārbaudīsim.-Viņš paņēma somas un aizgāja.Es.savu somu nometu zemē un uzsēdod tai virsū.Ārā iznāca ome,viņa apskāva mani.-Viss kārtībā,viss būs labi.Salabsirt,bet paies laiks.
-Cik daudz?-raudot vaicāju.
-Tas atkarīgs no jums pašiem.Pie manis nāks dzīvot draudzenes meita.Viņai problēmas,tas nekas?
-Es gribēju tieši teikt,ka varbūt iešu padzīvot pie Māra,ja protams viņas un Rebeka piekritīs.-Ja nu kas nāc atpakaļ.
Atradu Māra numuru vecmammas kladēs.
-Sveiks,te Annija.Es varu padzīvot mazliet pie jums?
-Jā,protams.Es.atbraukšu tev pakaļ.-viņš izklausījās priecīgs.Vai man ir jūtas pret viņu?Un viņam pret mani?