Puisis no sapņa 102

Tas bija Māris..Ko viņš te dara?Visu skatieni bija pievērsti man.Viņš arī izskatījās šokēts ieraugot mani.Kristaps pienāca pie manis un atgrieza ma i realitātē.
-Tev viss kārtībā?
-Jā,es savākšu.
-Nē,es savākšu.Ej apsēdies.
Es ieskrēju iekšā.Kāpēc es tā uzvedos?Iegāju virtuvē un noskaloju seju.Dzirdēju soļus,kas nāk manā virzienā,pagriezos.Tas bija Māris.
-Čau.- viņš pirmais kaut ko teica un neveikli pasmaidīja.
-Sveiks.-mēs klusējām līdz iekšā ienāca Kristaps.
-Jāiepazīstina jūs.Annij Māris.Māri Annija.Māris ir mans brālēns.Annija ir mana draudzene.
Ak cik neveikli.
-Prieks iepazīties.-Pirmā kaut ko teicu.
-Man arī.-Māris pietēloja līdzi.
-Labi nākat ārā,savādāk visi uztraucas,kur esat pazuduši.-Kristaps uzjautrināti teica.Kāpēc viņš tāds ir?Tikko viņš bija īsts rūgumpods,bet tagad..
Neveikli izgājām ārā un apsēdāmies,sanāca,ka es sēžu Mārim un Kristapam pa vidu,jo citur vietu nebija.Bija tik neveikli sēdēt blakus puisim ar ko tu esi runājusi par gandrīz visu,bet iepazinies ar viņu internetā un šī ir pirmā tikšanās reze un uzzini,ka viņas ir tava puiša brālēns par kura eksistenci nemaz nezināji.Centos tam nepievērst uzmanību un atpūsties,jo vēl omei rīt būs jāuzdod svarīgs jautājums.
Skanēja mūzika visi dejoja,bet mēs trijatā sēdējām malā.
-Es drīkstu uzlūgt uz deju tavu draudzeni,Kristap?-Negaidīti jautāja Māris.
-Nu ja Annijai nav nekas pretī...
-Nē,vajag izkustēties.-Iedevu Kristapam buču uz vaiga un piecēlos.Nedaudz neveikli sākām dejot,jo skanēja lēnā deja.
-Kāpēc tu neko neteici par viesībām?-Māris jautāja.
-Tu esi,tas ir biji,svešinieks.A kāpēc tu neko neteici.
-Es tak biju svešinieks.
-Nedaudz neveikli...
-Jā...Nezināju,ka Kristapam ir meitene.
-Nezināju,ka Kristapam ir brālēns.Mēs ar Kristapu esam pazīstami vismaz 16 gadus.
-A cik tev gadi?
- 17.A kas?
-Nekas,nekas.
-Cik tad tev?
-22.
-Oho.Neizskatās.Es tev dotu kādus 16 līdz 18.
-Paldies,laikam.
Pie mums pienāca Kristaps.
-Drīkstu nolaupīt savu meiteni?
-Lūdzu.-Māris smaidot teica.
-SAVU meiteni?Skan tā,ka es būtu tev piederoša lieta.
-Nestreso sīkā.-Māris iejaucās.
-Nestresoju vecais.-Parādīju mēli.Kāpēc es uzvedos kā mazs bērns?Kāpēc vispār es tā uzvedos Māra priekšā?
Kristaps paņēma mani aiz rokas un veda pa ceļu uz pļavu,tieši tur kur es no rīta gāju.Tu bija uzklāta sega,piknika grozs,rožlapiņas..Tik romantiski.Vēl saulriets!
-Cik skaisti!-no prieka iespurdzos.
Kristaps tikai pasmaidīja.Mēs apsēdāmies uz segas un ēdām visādus gardumus ko Kristaps bija sarūpējis.
-Kam par godu šis viss?
-Tu neatceries?
-Ak dievs!!!Lūdzu piedod es pavisam aizmirsu,ka tev šodien ir dzimšanas diena.Lūdzu,lūdzu,lūdzu piedod.-Pieliecos tuvāk un noskūpstīju viņu.
-Es cerēju,ka vismaz tu atcerēsies.Bet nekā.-Viņš bija ļoti apvainojies.
-Nu lūdzu piedod.-sapgāzu viņu tā,ka mēs gulējām pa pusei uz segas un pa pusei zālē.
Vēlreiz noskūpstīju viņu.Viņš apgriezās tā,ka viņš bija man virsū un vilka nost man krekliņu.
-Varbūt nevajadzētu?-Uztraukti jautāju,jo nekad neesmu pārgulējusi ne ar vienu.
-Ja negribi,nevajag.-Kristaps nokāpa no manis.
-Gribu.-Noskūpstīju viņu un rāvu uz savu pusi.
Tālāk viss notika tik,tik,pat nezinu kā to raksturot.Es nedaudz saskrāpēju Kristapam muguru,bet to es pamanīju kad gājām mājās.Gājām sadevušies rokās un Kristaps piespieda mani pie sevis,jo ārā bija jau vēss un saule tikko norietēja.Gājām uz pirtiņu,bet tur gulēja Emīlija un Māris.
-Tev tak nekas nav pretī,ja viņš te gulēs,jo pārējie kaut kur aizgāja tusēt.
-Nekas.-mīļi pasmaidīju.
Nevarēju beigt domāt par to,kas šovakar notika.Satiku Māri,uzzināju,ka viņš ir Kristapa brālēns un viņam ir 22 gadi,mana pirmā reize bija ar Kristapu pļavā,bet rīt jājautā omei svarīgais jautājums.Centāmies visi sagulēt piriņa,jo tā nebija īpaši liela.Uz rīta pusi jutu,ka kāds uzlicis roku uz mana vidukļa,domāju,ka Kristaps tāpēc neko neteicu un nekustējos,bet vēlāk atvēru acis un ieraudzīju Kristapu pie pirts iekšdurvīm,bet blakus man gulēja Māris.Kristaps aizkaitināts pamodināja Māri,es ātri piecēlos unizgšju saģērbties,dzirdēju viņus runājam.
-Ko tu dari?-Kristaps dusmīgs jautāja.
-Kā ko.Ja tu par to twd tas bija netīšam,pats nezinu kā te nokļuvu.-Māris miegains taisnojās.
-Skaties tu man.Aiztiksi Anniju atrausies.-Kristaps šodien izklausījās diezgan nikns vai arī viņš tikai uz Māri tāds ir?
Ātri iejaucos,lai nesākas vēl kautiņš.-Ejat ēst.-Abi izgāja ārā,bet Kristaps ienāca atpakaļ.-Tu nenāksi?-Pēkšņi viņas mainījās.No dusmīgā uz mīļo.
-Saģērbšu Emīliju un tad mēs iesim.
Ātri pamodināju,saģērbu mazo un gājām ēst.
-Tu tak neesi dusmīgs uz mani par to,ka aizmirsu tavu dzimšanas dienu,vai ne?-mazliet nedroši glaužoties klāt Kristapam vaicāju.
-Nē,man patika tava dāvana.- viņš pasmaidīja.
Iesmējos.-Ko ta viņa tev tādu uzdāvināja?-Māris ieinteresējās.Mēs paskatījāmies uz viņu.Viņš laikam saprata un vienīgais ko varēja pateikt bija-aaaa.
-A tu kaut ko uzdāvināji?-Jautāju Mārim.
-Jā.Protams,nav tik,khm,šiki kā tava dāvana,bet es uzdāvināju moča ķiveres divas.
-Bet Kristapam taču nav...Vai tomēr ir?-Skatījos Kristapā.
-Vecāki bija krājuši naudu.Mamma man pirms izbraukšanas teica.Viņi bija domājuši,ka mēs ar tēti izvēlēsimies moci,bet....nu jā..man palīdzēs Māris.
-Kāpēc es nevaru?-pikti jautāju.
-Nuuu.Tu esi meitene,bet es puisis.Jūti starpību?-Kristaps iesmējās un pabužināja man matus.
-Es arī varu izvēlēties moci.Izvēlēsimies trijatā.Jūs pateiksiet vai jums patīk mana izvēle.Labi?
-Labi,labi.-Kristaps cēlās no galda un noskūpstīja mani.Māris mūs vēroja un nopūtās.
-Kas ir?-Iznīcinoši jautāju.
-Nekas.Jūs izskataties laimīgi.
Nezināju ko lai atbild,tikai pasmaidīju.
-Kad tu jautāsi?-Kristaps atgādināja par jautājumu omei.
-Kaut kad,kad būs klusāk un neviens netraucēs.
-Kristaps stingri noteica.-Viss visi ejam ārā.-Visi arī izgāja.
-Omīt,man ar tevi nopietni jāparunā.
-Kas tad nu?
-Vai man ir dvīņurālis?
-Kāpēc tu tā jautā?
-Man sapņos rādās puisis mana vecuma,mazs miris bērns,ārsts teica,ka acu krāsa mainijās,jo ģimenē ir dvīņi.Lūdzu izstāsti.
-Nu labi.Tu jau esi liela.Tava mamma gaidīja dvīnīšus,tevi un zēnu.Viņu gribēja nosaukt par Artūru.Dzemdību laikā zēns nomira,varbūt tāpēc tev rādās sapņos mazs miris zēns,tas ir viņš.
-Kāpēc man neviens neko neteica?
-Mēs domājām,ka neesi pietiekami pieaugusi.
-Bet kāpēc viņš man rādās sapņos?
-Varbūt viņš grib tev ko teikt,paziņot.
-Vienu nakti es sapnī redzēju tevi slimnīcā,tu pa logu skatījies uz mums un smaidīji.Citā sapnī es redzēju kā Artūrs sēž slimnīcas palācā uz gultas malas un raud,pirms tam es redzēju melnu ēnu,varbūt nāvi,un tad no palātas izveda mirušu mazu bērniņu.No sākuma es padomāju,ka tas ir viņa bērns.Un drīz pēc tam Kristapa tēvs nomira un kad es gāju pie Kristapa viņš arī sēdēja uz gultas malas un raudāja.Sanāk ka viņas rāda nākotni?
-Iespējams.
-Bet viņš rāda briesmīgu nākotni.Kā no viņa atbrīvoties.
-Aizej pie viņa kapa un parunā ar viņu, varbūt līdzēs.Tas ir tepat ciemā.Es tev parādīšu,bet vēlāk aiziesi vieena pati un parunāsies.Labi?
-Labi.-apskāvu omīti.Palika nedaudz labāk,bet tagad mani mqac bailes par nākotni.