Ja jums patiks es turpināšu šo stāstu : )
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Puisis-no-pagatnes-2/627239
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Puisis-no-pagatnes-3/627439
http://spoki.tvnet.lv/literatura/Puisis-no-pagatnes-4/627674
Es sēdēju pie galda un lūkojos ārā pa logu. Iemalkoju kafiju un domāju ko pasākt šodien, lai vasaras brīvlaiks nebūtu nosēdēts mājās. Nekas nenāca prātā. Es ieliku tukšo kafijas krūzi izlietnē un devos augšā uz savu istabu. Iegājusi istābā es ātri atvēru logu, jo šeit nebija gaisa. Iekritusi gultā es paņēmu rokās avīzi un sāku to šķirstīt. Tikko dzirdami iezvanijās telefons, un es cerēju ka tā būs Ketija ar kādu trako ideju par izbraukumu ar teltīm vai balīti viņas mājās, bet zvanija mamma. Es ilgi nedomājot noliku. Nevēlējos ar viņu runāt. Vēl nē. Kopš dienas kad viņa bija mani pametusi es ar viņu nerunāju. Man sāka iepatikties būt vienai. Tas pat bija jauki. Strauji izlekusi no gultas es skapī sameklēju kreklu un šortus. Iegājusi vannas istabā es nometusi tos uz zemes, un es ieskatījos spogulī. Mani viegli lokainie mati sniedzās pāri pleciem, tie bija saulē pabalējuši blondi. Pati es biju smalka, un mana āda bija nosauļota brūna vasaras saulē. Es iekāpu dušā un atgriezu auksto ūdeni. Biju jau nomazgājusies un sataisījusies, lai dotos izbraukumā ar riteni. Lidz es paņēmu savu veco fotoaparātu. Izgāju no mājas. Man viegli pasmaidīja kaimiņš, kurš dzīvoja pāri ielai. Es uzsmaidīju viņam un pamāju. Viņš vienmēr bija labā omā. Es pārstūmu riteni pār ielu un piegāju sasveicināties. ''Sveiks!'' es viņam uzsaucu. ''Sveika, princesīt!'' viņš iesmējās. Viņš mani tā vienmēr sauca kaut arī zināja, ka man tas nepatīk. Pasmaidīju. ''Nu? Tev vēl viena diena brīvībā?'' viņš apjautājās. ''Jā.'' es nopūtos. Lūks zināja, ka mamma ir mani pametusi bet nevienam neteica. Viņš par mani rūpējās nopērkot pārtiku un dažreiz pagatavojot vakariņas. ''Kur tu šodien dosies?'' Lūks centās pasmaidīt. ''Aj..'' nopūtos '' vēl īsti nezinu, bet apsolos būt mājās pirms desmitiem" es iesmējos. Lūks vienmēr uzraudzīja lai es būtu laicīgi mājās. ''Sargi sevi, princesīt!'' viņš pienāca man klāt un pabužināja matus. Es iesmējos. Es braucu ātri un galvenais tālu. Atradusi kādu patīkamu vietiņu es noliku savu riteni zālājā un paķēru kameru, jo no šīs vietas varēja redzēt skaistu saulrietu. Es noliku fotoaparātu blakus un ar rokām apķērusi ceļgalus skatījos tālumā. Manas domas kavējās pie mammas, un pie tā kas un kā bus tālāk. Vai viņa atgriezīsies un lūgs piedošanu? Vai es dzīvošu viena līdz pilngadībai un tad pametīšu pilsētu? Nopūtos. Pār vaigu noritēja asara. Viss likās sarežģīts. Man blakus kāds ieklepojās. Es salecos un paraudzījos apkārt. Man blakus bija apsēdies puisis. Viņam bija brūni nekārtīgi mati un zaļas acis. Viņa seja likās pazīstama. ''Kāpēc tu raudi?'' puisis klusi ievaicājās. Es gribēju uzkliegt, lai viņš iet prom un mani netraucē bet es nevarēju beigt skatīties viņa acīs. Tajās bija kautkas īpašs. Es novērsos, pagriezu galvu, centos uz viņu neskatīties. Viņš pieliecās un noslaucīja asaru no mana vaiga. ''Mani sauc Jonatans'' puisis pasmaidīja. "Kate'' es klusi nomirmināju. Ilgu brīdi valdīja klusums. Tas bija labi, jo es nevēlējos runāt, ''Zini ir jau ļoti vēls un man ir jāiet" es ātri vācu mantas un vēl ātrāk runāju. "Uzgaidi!'' Jonatans ātri pieleca kājās un viegli satvēra manu elkoni. Mūsu acis atkal sastapās. "Mēs varam rīt satikties? šeit šajā pašā laikā?" viņš tikko dzirdami nočukstēja. Nezinu kapēc es piekrītoši pamāju ar galvu. Jonatana sejā parādijās smaids un viņš mani atlaida. Es uzlecu uz riteņa un sāku ātri mīties. Man pirmo reiz bija vienalga par to, ka Lūks būs noraizējies par manu vēlo atgriešanos. Es spēju domāt tikai par tām zaļajām, godīgajām acīm.
