local-stats-pixel

Psihopātes dienasgrāmata 202

14 0

Maz jau to plusiņu salīdzinoši, bet vienalga.

___
Ar katru dienu, ko neredzēju Raineru, mani plaksti no rītiem vērās ar vien gausāk un pat trīs krūzes kafijas, tā pa īstam nepamodināja. Pat necentos novilkt pidžamu, izķemmēt matus vai padot māsai labrītu. Pirmo dienas daļu lielākoties pavadīju uz palodzes - skatoties uz pretējo māju pelēkajiem skārda jumtiem. Biju iesākusi atcerēties ap cikiem mūsu mūžvecā kaimiņiene ved staidzināt savu mūžveco suni. Daudz, ko redzēt izdevās, bet to, ko patiešām vēlējos redzēt - tā tur nekad nebija.
Tikai vārna nolaidās uz izdegušās laternas staba un skaļi ķērca- laikam arī no vientulības.
- Kad Tu pēdējo reizi biji biji dušā? - vienu rītu pie manis iebrāžas māsa.
- Pirms TU sagandēji manu dzīvi. - atteicu.
- Tas puika nenāk jau veselu nedēļu. - Sjūza saka tā, itkā es pati to nezinātu.
Velns, lai viņu parauj- vispasaules gudrīti. Es iemetu Sjūzenai ar savu krūšturi, tad ar kedu un tad jau ar visu, kas gadījās pa rokai. Vienu varu pateikt, labi, ka nekur tuvumā nebija cirvis.
- Atver vismaz logu, te smird kā vecu lopu kautuvē. - Sjūzena atkal izmeta vienu no savām, tā saucamajām asprātībām.
Es labprāt pa to logu izlektu, bet to es šai, protams, neteicu. Man bija vajadzīgs Rainers kā gaiss, ko elpot, kā gaismas stars, lai atrastu ceļu vistumšākā naktī. Man nepieciešams puiša siltums, lai es beidzot varu noplēst visus vecos plāksterus un atkal justies vesela.
Taču, te piestaigāja vienīgi Klāvs un man no viņa metās nelabi ap dūšu. Likās, ka ļaunāk vairs nav iespējams, līdz ieraudzīju kā šis vīrišķis izģērbj manu māsu bezmaz uz virtuves galda. Es vairs nekad nevarēšu pie tā ēst vai dzert kafiju no rītiem. Vajadzēja man uzrasties telpā tieši, kad Klāva bārdas rugāji skrāpēja sarkanus Sjūzas augšstilbus. Pretīgi.
Protams, es neesmu vairs nevainīga, zinu, kas ir sekss un, kā var gribēt otru cilvēku tuvāk par tuvu. Bet, vai kamēr šeit dzīvoju arī es, viņi savām seksuālajām attiecībām nevarētu izmantot guļamistabu? Tur es pēkšņi neienākšu, domādama par to, kādu maizīti uztaisīt, lai remdētu izsalkumu, turklāt guļamistabā ir pietiekami daudz vietas. Man arī, tomēr vajag savu mazu stūrīti. Bet, šķiet, ka šajā mājā man pat nebūs vietas, kur elpot, nemaz nerunājot par kafiju vai sviestmaizēm.
Ja Rainers tagad ierastos, es pateiktu, lai mēs kopā bēgam prom. Vienalga kur un vienalga, kā. Galvenais, ka kopā. Kaut vai zaru būdiņā mēs dzīvotu, no rīta ezerā peldētos kā no mātes miesām nākuši un pēc tam lasītu ogas vai sēnes. Taču, tagad tas šķiet tik nereāli, jo draugs ir atkal kaut, kur pazudis un es esmu pārāk nogurusi no šīs šķietami ideālās pasaules, ko mana māsa ir iekārtojusi. Tā ir domāta Sjūzenai, nevis man. Tas ir veids, kādā viņa redz pasauli, bet nevis es. Man neder kokteiļkleitas, zelta auskari un spīdīgas, perfekti sakārtotas darba mapes. Acīmredzot, neesmu radīta tam. Labāk atļaujiet man kastītē audzināt bizbizmārītes. Un Rainers jau, nu vēl mazāk iederas perfektajā mājoklī, kā no interjera dizaina žurnālu vākiem. Varu draugu iedomāties pie hipijautobusa stūres ar zāles stiebru mutē, šķībi dziedot līdzi, kādai dziesmai, kas vecāka par mums pašiem. Bet, Sjūza vēlas mani pataisīt perfektu lellīti ar tikpat perfektu kenu pie sāna tā, lai es atbilstu visiem standartiem.
- Sjūz?? - saucu māsu no savas istabas.
To vairs nevar atlikt. Man jāpazūd no šejienes. Šobrīd esmu kā savannā izlaists leduslācis un, ja man nebūs nedaudz vairāk gaisa un brīvas vietas, es nonīkšu kā tā puķe māsai uz palodzes.
- Es aizeju. Aizeju pavisam. Mīlu Tevi. - sacīju Sjūzenai, nostājusies viņas istabas durvīs.
Stulbums, man nākas runāt, kamēr mana lielā māsa guļ apakšā zem tā Klāva un izdveš pilnīgas baudas skaņas. Un es redzu Klāva dibenu cilājamies.
Tā arī es nesapratu vai Sjūza dzirdēja kaut ko no tā, ko viņai teicu, taču - vienalga. Mana dzīve vispār sāk atgādināt lētu porno filmu.
Savācu savas mantas nelielajā mugursomā un paķēru arī māsas telefonu, kas mētājās uz galda ar izgaismotu ekrānu, kā arī maku, kas bija turpat somā.
Zinu, es zagu un tā nu, dien nav pareiza rīcība pat, ja vēlos aiziet, bet vienalga - mana dzīve jau tāpat bija liels sūds.
Tā vietā, lai atkal naktis pavadītu pie miskastēm, es nedaudz nodrošinājos. Pa ceļam uz autobusu, Sjūzenas telefona sim karti izmetu turpat grāvmalē. Nezināju, kurp braukšu. Nezināju pilnīgi neko. Bet, varbūt tā bija vieglāk.
Kāds autobuss pienāca pēc pusstundas. Šoferim prasīju, cik ilgs laiks paies līdz sasniegsim galapunktu. Četras stundas. Pilnīgi pietiekami un pietiekami tālu. Nobēru šoferim naudu uz mazā plauktiņa un ieņēmu vietu pašā aizmugurē.
Izņēmu no somas kladi un pildspalvu. Garām slīdēja ainavas, kuras pelēkas padarīja putekļainais logs. Sāku rakstīt.

"Nezinu, kurā brīdī izlēmu, ka Rainers paliks pagātnē, ka viņu es nemeklēšu un neņemšu līdzi, bet zinu, ka tie cilvēki, kuri saka, ka dzīvi nevar sākt no baltas lapas smagi maldās.
Pazust bez pēdām nav māksla. Bez atvadu zīmītēm, telefona zvaniem un paskaidrojumiem. No cilvēka kāpņu telpā var palikt smarža, kāds slapjš kedas nospiedums, bet arī tas jau nākamajā dienā ir pazudis nebūtībā. Tevi var atcerēties autobusa šoferis, kuram Tu dod naudu, taču viņam tādu cilvēku dienās ir daudz un arī viņa atmiņa nav bezizmēra. Tā, kā Tu esi tikai ūdens piliens jūrā. Tikai akmens, kas iesprūdis kurpes purngalā un, ko izsviež, lai nenoberž tulznas.
Šoreiz es izsviedu sevi pati. Neliku māsai ņemties ap sevi. Devu iespēju draugam atrast jaunu mīlestību. Devu sev iespēju šonakt zvaigznes vērot citā vietā un citā vietā klausīties, kā putni sakliedzas. "

14 0 2 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000

 emotion  emotion 

0 0 atbildēt

 emotion 

0 0 atbildēt