Psihopātes dienasgrāmata 192

Paldies, ma.SIN22x , par iedvesmu turpināt. 💓❤️❤️❤️

____
Es apzināti izvairījos no māsas. Man viņai nebija, ko teikt un redzēt viņas pretīgo ģīmi es arī nevēlējos. Pirmajā brīdī mana roka aicinoši svila, lai iesitu Sjūzenai pliķi - tādu skaļu un sulīgu, lai paliek sarkans nospiedums. Pēc tam gribēju Sjūzai iemest sejā to kladi, lai šī izlasa un vismaz kaut, ko zina par manām sajūtām, domām un sasodīto manu pasauli, bet tad izlēmu - neko viņai nevajag zināt... Diez vai viņa maz, ko zina par to, cik stipri divi cilvēki var mīlēt viens otru. Šaubos,ka māsai tā ir bijis, ja jau viņa ar tik vieglu roku varēja man atņemt visu.
Nereaģēju pat tad, kad pie ārdurvīm, kāds zvanīja. Tas nelikās svarīgi. Tagad biju pati sava prāta un jūtu vergs. Tikai, kad priekšnamā dzirdēju tik labi pazīstamo balsi - izlecu no gultas kā plēsta. Pēc sarunas ar māsu es nemaz nebiju iedoomajusies par to, cik mans Rainers var būt spītīgs. Un šobrīd viņš stāvēja mūsu priekšnamā, liktdams Sjūzenai aiz dusmām sarkt un bālēt. Galīgi ignorējot māsu, iekritu puiša apskāvienos. Tā arī, manuprāt, bija atbilde, cik stipra ir mūsu mīlestība un, ka neviena pati vista to neizjauks. Sjūza tikai pagriezās un ieejot savā istabā - aizcirta durvis.
Vēl brīdi mēs tā stāvējām - apskāvienā, it kā atlaižot vienam otru, kāds no mums varētu izgaist.
- Tu skaisti smaržo. - Rainers ierunājās pirmais.
- Priecājos, ka esi te.. - sacīju, un man pār vaigu noritēja laimes asara. Puisis to uzķēra uz pirksta, kā skaistās filmās. Vispār es jutos kā filmā, kā vienā no tām, kas zilajos ekrānos beidzas laimīgi. Mēs skūpstījāmies turpat priekšnamā- priekā kaistošiem vaigiem. Un, kad Rainers uzspieda buču man uz degungala - sapratu, ka man neko vairāk nevajag - tikai šo puisi, kurš ar dubļainām kedām "pielāčojis" visu priekšnamu.
Kad, mēs jau dzērām tēju un beidzot atlipām viens no otra - virtuvē kā tāda karaliene vai ļaunā pamāte iemaršēja Sjūzena. Jutu gaisu telpā burtiski sabiezējam, ja tas vispār bija iespējams.
- Es, taču Tevi lūdzu šurp nenākt. Ar kuru ausi Tu klausījies? Tu nenāc Miai par labu. - viņa mani pilnībā ignorējot, vērsās pie Rainera.
- Bet... - puisis centās, ko iebilst, taču manas māsas uzacu saraušanās uz augšu liecināja, ka viņa nepieņems nekādus "bet". Rainers nevarēja pateikt, ko tādu, kas par 180° grādiem mainītu Sjūzenas viedokli.
Tad viņa ierunājās. - Jā, jā zinu tās Jūsu mīlestības blēņas. Zinu, ka abi gulējāt uz ielas, ucinājāt viens otru, bet tas tāpat nebūs visam mūžam.
- TĀS NAV NEKĀDAS BLĒŅAS!! - iekliedzos tā, ka nobijos pati no savas balss.
Sarāvās arī viņi abi. Taču, man vienkārši bija dziļi noriebies, ka pat, lai elpotu man būs jāprasa kādam atļauja.
- Man laikam tagad jāiet. - Rainers vienkārši noteica.
Gribēju puisi ķert aiz rokas un teikt, lai viņš paliek, taču Sjūzena pasteidzās pirmā - Jā, puis, būs labāk, ja Tu tagad iesi. Mia ir pārāk nervoza.
Kad aiz Rainera muguras māsa aizslēdza ārdurvis, es pazudu savā istabā. Man šai dienai bij'pilnīgi pietiekami. Pat vairāk. Sākumā ielīdu gultā uzvilktdama segu līdz degunam cerot z ka tā iemigšu, bet tad paņēmu savu kladi un pildspalvu. Vārdi ķērās aiz domām un otrādi, taču beigās iznāca šāds ieraksts, ko pabeidzu ar treknu punktu un nodzēsu lampiņu.

"Domāju par cilvēkiem. Domāju, kāda gan mums jēga, ja pēc saviem pašiem pirmajiem deviņiem dzīves mēnešiem izlienam no mammas vagīnas un beigās tiekam guldīti kapā? Tas ir nenovēršams cikls - tā vienkārši notiek. Ir pirmā un pēdējā elpa. Taču, šajā ciklā ir paredzēts arī, kas cits. Ir liela iespējamība, ka šī visai bezjēdzīgā cikla laikā mēs satiekam otru tikpat bezjēdzīgi veidotu organismu, kurš arī izlīdis no savas mātes vagīnas. Un, kas gan notiek tālāk? Divu bezjēdzīgu organismu starpā rodas kaut, kas, ko var saukt par jūtu ķīmiju, ja tāda vispār ir. Un, ja uz šīs lielā mērā sajātās pasaules, kur patiesi istabai nevar atrast piekto stūri, var atrast sev radniecīgu dvēseli. Divas dvēseles, kas itkā veidotas no viena un tā paša materiāla. Tad mana sirds noteikti, kādai ir radniecīga- konkrēti vienai.
Vecmāmiņa man kādreiz daudz stāstīja par mīlestību, tomēr tad tas man vairāk vai mazāk atgādināja teikas, kaut ko gandrīz vai neiespējamu. Mīlēt kādu, līdz šis kāds jāgulda zem zemes un jācer, ka nonāks debesīs. Bet, Tu vari tikai ziedus uz kapu kopiņas uzlikt.
Tagad zinu, ka gribu redzēt Raineru sev blakus ar sirmu galvu un spieķīti. Pilnīgi varu iedomāties, kā viņš mani balsta, lai gan pašam grūti un vajag atelpu. Un mēs staigajam pa pilsētas parku, abi rokās sadevušies. Un jaunie mūs apbrīno, jo mūsu dzīslotās rokas vēl arvien ir savienotas un kopā. Vasarās Rainers mūsu bērniem izkārtu šūpuļtīklu, jo mums piederētu maza mājiņa ar puķu dārzu, ko es koptu pēc vislabākās sirdsapziņas. Arī ar Sjūzu mēs gulšņātu zem viskuplākās ābeles zariem un es jokodamās atgādinātu, cik maz viņa mums ticēja. Tā, taču nenotiek tikai pasakās, vai ne? Un visjautrākais būtu, kad mūsu bērni un mazbērni vaicātu - kā mēs ar Raineru iepazināmies. Vai mēs atklātu visu lielo skarbumu, jeb teiktu, ka visu laiku bijām divas sēkliņas vienā ābolā? Jeb klasesbiedri kā "Apvadceļa" dziesmā "Zemenes"? Pagaidām es neko no tā nezinu. Zinu, ka rīt pamodīšos, izstaipīšos un būs sākusies jauna diena. Iespējams Rainers atnāks un nokliegsies visai pasaulei, ka mani mīlot, ka esmu tā stulbā govs, kas nolaupīja viņa sirdi uz visiem laikiem. Bet, vai tas maz vajadzīgs- tā kliegt visai pasaulei? Jā, varbūt vienīgi Sjūzijai viņš to varētu pateikt..."