local-stats-pixel

Psihopātes dienasgrāmata 153

22 0

Piektdien došos slimnīcā uz mēnesi, tamdēļ nezinu, kad būs nākamā daļa, taču ceru, ka lasītāji neizklīdīs. Ceru, ka saprotiet! Paldies! emotion

___

Kad Rainers bija izgājis pa durvīm, es jutos nožēlojami. Jutos kā ļauna maita, nepateicīgs cilvēks, visa ļaunuma sakne. Taču, mani kaitināja puiša attieksme... Redz, viņš mani vairs nepazīstot, jo es dzīvoju citur, ēdu sakarīgu pārtiku, eju gulēt ērtā gultā. Viņš nespēj mani saprast. Un es nespēju saprast Raineru, godīgi sakot. Viņš pavisam noteikti nedomāja veidot stabilu dzīvi uz stabiliem pamatiem... Šķietami puisim bija labi tā, kā ir... Ir divi varianti, kādēļ viņš vispār ieradās...Pirmais, vēlējās mani atkal iesviest atpakaļ tajos mēslos.... Iespējams. Jo, es, taču biju viņa meitene, viņa sapnis, viņa mīļākais cilvēks. Otrkārt, varbūt viņš cerēja dzīvot kopā ar mani... Pie Sjūzenas. Bet, vai es biju tam gatava? Nezinu. Jutos apjukusi. Ļoti, ļoti apjukusi.

Paķēru savu kladi, ko pēdējās dienās biju nometusi uz naktsgaldiņa. Tā vientuļi tur gulēja un gaidīja. Uzvārīju sev vēl vienu kafiju un aizsmēķēju cigareti - turpat virtuvē. Nojautu, ka Sjūza mani nogalinās par šo soli, jo viss dzīvoklis smirdēs, bet man bija vienalga.Vajadzēja sakārtot domas. Vajadzēja saprast, ko vēlos un vai vēlos...

''Bija atnācis Rainers. Klusībā vēlējos viņu noskūpstīt un pieglaust galvu viņa plecam.... Taču, tā vietā biju auksta kā zivs, izliekoties, ka man ir vienalga. Kādēļ? Kādēļ? - Sarežģīts jautājums. Mums ar māsu pagaidām bija pārāk sarežģītas attiecības, lai es viņai lūgtu izmitināt arī Raineru. Galvenokārt, jo puisis bija slinks kā plauša, viņš pārāk radis neko nedarīt. Labi, tāpat kā es, taču es esmu nolēmusi.... pati nezinu, ko. Es saprotu, ka mani nav viegli saprast. Es pati sev krītu uz nerviem, nav tomēr, labi sāpināt puisi, kurš visu laiku ir bijis blakus... Laikam vienkārši nespēju novērtēt cilvēkus. Arī māsu ne. Vispār nevienu. Laikam pārāk ilgi esmu bijusi viena un radusi, ka pasaulē visiem (izņemot Raineru) ir vienalga par mani.

Neloģiski, vai ne? Es esmu gatava piedot Sjūzenai, kura mani izmeta uz ielas, bet es izmetu laukā cilvēku, kurš ir bijis man tuvākais.. MAITA, MAITA... AITA.. Tā es sevi esmu gatava lamāt, esmu gatava kliegt, sist, plēst traukus - darīt visu, lai nebūtu tik sarežģīti. Bet, kas ir sarežģīti?

Man sarežģīti ir pat elpot. Fuck off.

Reizēm jūtos kā pilnīgi slima. Jūtu, ka ar mani kaut, kas nav kārtībā. Es vairs nepazīstu meiteni, kas lūkojas man pretī no spoguļa atspulga. Es negribu pazīt sevi, to meiteni, kura šķietami bez sirdsapziņas pārmetumiem sāpina savus tuvākos, šķietami nezina, ko iesākt ar savu dzīvi. Velns ar ārā. ''

Šāds nesakarīgs ieraksts tapa manā, nu jau mīļajā kladē. Piespiežu to pie krūtīm, itkā tā spētu rast atbildes uz neskaidrajiem jautājumiem. Tad, izmetu benčiku miskastē.. Sasodīts, visa virtuve smird kā lētā bāriņā. Māsa mani patiesi nositīs. Un vēl, ko viņa sacīs, kad pateikšu, ka Rainers bija šeit... Nav ne jausmas. Nav ne jausmas arī, vai tas vispār būtu jāsaka.

Izlemju apmest loku pa rajonu, man ir spiedīga vajadzība izvēdināt galvu. Kad, dodos ārā pa durvīm, jau otro reizi neticu pati savām acīm. Kāpņu telpā vēl arvien sēž Rainers, galvu uz ceļiem noliecis. Viņš šķiet pat iemidzis. Piebakstu viņam pie pleca, puisis saraujas un lēnām atver acis.

- Mia? - viņš klusītēm jautā itkā'es nebūtu īsta.

- Celies kājās, Tu nevari te palikt. Māsa nāks.... Viņa Tevi padzīs. - sacīju.

Rainers gandrīz vai nevarīgi pietraušas kājās. - Iesi pastaigāties? - puisis jautā.

- Jā.. Varbūt vēlies pievienoties? - piedāvāju Raineram, jo no tiesas gribēju godīgi ar puisi aprunāties un nogludināt negludumus, kas tagad bija radušies mūsu starpā.

Viņa sejā atplauka plats smaids un puisis satvēra manu plaukstu savā. Neatrāvu roku, pieskāriens bija visai patīkams un arī dzan pazīstams. Sasodīts. Zināju, ka man izdosies Raineru tikai sāpināt, šaušalīgi sāpināt. Izgājām no kāpņu telpas un es vēlreiz cītīgi nopētīju savu draugu.. Zili riņķi zem acīm, tās pašas nobružātās kedas... Tik pazīstama seja un augums, balss.

- Ejam uz parku? - Rainers vaicāja.

Sēdējām šūpolēs un jutāmies kā mazi bērni. Mums atkal kopā bija jauki un jautri, pozitīvi. Mēs nemaz daudz nerunājām, Rainers tikai mani šūpoja un deva īsas bučas uz vaiga. Vēlāk vakarā puisis mani pavadīja atpakaļ mājup.. Gaisma logos liecināja, ka Sjūzena jau ir mājās un droši vien domā, kur esmu palikusi.

- Man tagad jāiet. - teicu, uz atvadām apskaudama puisi.

- Mēs vēl tiksimies? - Rainers gluži vai lūdzoši jautāja.

Negribēju puisim neko apsolīt, jo jau nākamajā mirklī manas domas varēja mainīties, taču teicu - Jā. Atnāc rīt.. - un devos uz durvīm.

Kad ienācu dzīvoklī, māsa mani drudžaini apskāva un sacīja. - Kur Tu biji? Es uztraucos.. Varēji vismaz zīmīti atstāt, draudziņ.

- Biju ar Raineru. - teicu un atraisījos no Sjūzijas apskāvieniem.

Māsa gluži vai atsprāga atpakaļ un ielūkojās man acīs.. - Ar...r.. ko? - viņa pārjautāja.

- Tu dzirdēji. - nepacietīgi atteicu un sāku virtuvē taisīt sev maiziti. Tikai tagad manīju, ka vēders nežēlīgi kurkst, jo visu dienu nebiju neko ēdusi.

Sjūzena nostājās man aiz muguras un sacīja. - Tātad, tas puišelis nekur nav pazudis. Vismaz tas ir labi, kārtībā, jo citādi Tu likies tāda nekāda.

- Jā, viņš ieradās šeit. - atklāti teicu.

Māsa neko neteica. Es klusiņām apsēdos pie galda. Viņa ielēja sev kafiju un apsēdās pretī.

- Tātad, tāpēc viss dzīvoklis man atnākot smirdēja pēc cigaretēm. - Sjūza pasmējās.

Vismaz labi, ka viņa šķietami nedusmojās, tomēr viņa teica. - Tu zini, man nepatīk, ka Tu satiecies ar to puisi...

Es gandrīz aizrijos ar maizīti. - Kādēļ? - jautāju.

22 0 3
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 3

0/2000

Turpinājumu emotion

0 0 atbildēt