local-stats-pixel

Prom no realitātes. 6. nodaļa3

Mēs ar Kerolaini gājām pēc auzām zirgiem un Kerolaine atrada sev izklaidi.

„Viņš skatās uz tevi pēc katrām 10 sekundēm,” uzjautrināti noteica Kerolaine.

Es paskatījos uz Maiku, kas tobrīd palīdzēja Raivo ar traktora remontu. Viņam bija noņemts krekls un varēja redzēt, ka viņam bija iespaidīga presīte. Bet viņš neskatījās uz mani.

Neskaties taču uz viņu!

„Neskatās gan,” es protestēju.

„Skaties. Desmit, deviņi, astoņi, septiņi, seši, pieci, četri, trīs, divi, viens...” skaitīja Kerolaine.

Maiks īsi paskatījās un novērsās.

„Tas vēl neko nepierāda,” es atteicu.

„Desmit, deviņi, astoņi, septiņi... o nu jau atkl,” noteica Kerolaine.

Un tik tiešām. Maiks paskatījās uz mūsu pusi.

„Ha, ha... Ļoti smieklīgi,” es atteicu.

„Tu seko manam padomam? Ignorē viņu?” jautāja Kerolaine.

„Jā. Vakar visu dienu ignorēju un viņš izskatījās ļoti bēdīgs. Es vairs nevaru viņu ignorēt. Varbūt tu ar viņu parunāsi un pateiksi, lai neceņšas pielīst pie manis?” es cerēju.

„Labi,” atbildēja Kerolaine.

Es iegāju mājā, lai netraucētu Kerolainei un Maikam. Es aizgāju uz savu istabu un izjuu pēķšņu nogurumu, tāpēc apgūlos gultā. Es jutu, ka es aizmiegu.

Maika skatapunkts:

Kāpēc viņa mani ignorē? Es izdarīju kaut ko ne tā?

„Maik, var ar tevi parunāt?” iesaucās Kerolaine.

„Jā. Par ko?” es interesējos.

„Par Karlīnu. Es zinu kādu spēli tu spēlē,” nopietni sacīja Kerolaine un uzlika rokas uz krūtīm.

„Kā tu zini?” es šokēti jautāju.

„Es esmu tava māsa. Es visu zinu,” Kerolaine atteica.

„Labi, tad ko man darīt?” es jautāju.

„Beidz ar viņu spēlēt. Karlīna nebūs tava vēl viena marionete ar ko tu izklaidēsies un tad pametīsi. Es tev tik viegli viņu neatdošu.Tikai ne viņu. Zini, ka es...” Kerolaine mani brīdināja.

„Man viņa patīk,” es viņu pārtraucu.

„Ko?”

„Man viņa tiešām patīk. Nekad nebiju izjutis tādas jūtas. Blakus viņai es šausmīgi uztraucos, bet tajā pašā laikā gribu būt blakus. No iekšas viss sagriežas. Baidos pateikt, kaut ko stulbu...” es atzinos.

„Tev viņa patiešām patīk...” Kerolaine konstatēja faktu.

„Es tev zvēru, ka man viņa ļoti patīk un es netaisījos attiekties kā pret citām tavām draudzenēm. Pie tam Karlīna nav tādas visas citas. Bet viņa noteikti uzskata mani par kretīnu,” es noteicu.

„Tu viņai arī patīc,” Kerolaine atzinās.

„Ko? Viņa vakar mani ignorēja,” es nesaprašanā sacīju.

„Īstenībā tā ir mana vaina. Es viņai liku ignorēt tevi, jo es domāju, ka tu viņu izmantosi,” ataisnojās Kerolaine.

„Paldies, Kerolain. Tu man ļoti palīdzēji,” es sarkastiski noteicu.

„Piedod,” atvainojās Kerolaine.

„Tikai nesaki viņai, ka man viņa patīk, labi?”

Karlīnas skatapunkts:

Es biju kūtī un skatījos uz maziem sivēniem.

Kā es te nonācu?

„Karlīn?” mani sauca Kerolaine.

Es izgāju no kūts.

„Maik, pienāc klāt arī,” sacīja Kerolaine.

Mēs abi piegāja pie Kerolaines.

„Klau, aizbrauciet uz tālām ganībām. Paskatities zirgus. Vecāki nevar un es arī, tāpat mašīna salūza, tāpēc brauciet uz mopēda,” palūdz Kerolaine.

Dīvaini, mašīna vēl no rīta strādāja.

„Es pie stūres,” sacīja Maiks un devās pēc mopēda.

„Sākumā saki, lai ignorēju un tagad sūti mūs kopā uz ganībām?” es dusmīgi jautāju.

„Drīz tu visu sapratīsi,” viņa atteica.

Kerolaine iegāja mājā.

„Tu nāc?” nepacietīgi jautāja Maiks.

Es piegāju pie Maika, kurš jau sēdēja uz mopēda.

„Sēdies,” noteica Maiks un norādīja uz vietu aiz sevis.

Es apsēdos Maikam aizmugurē un es nezināju, kur likt rokas.

„Apskauj mani,” noteica Maiks.

„Atvaino?” es pārjautāju.

„Tādā veidā ir jāturas,” viņš paskaidroja.

Es apviju rokas ap viņu tādā veidā apskaujot viņu. Un mēs devāmies ceļā. Mani mati plīvoja, bet dīvainākais bija tas, ka es nejutu vēju. Pēc kāda laika mēs piebraucām pie ganībām.

„Tu uz mani apvainojies?” jautāja Maiks.

„Nē, vienkārši...” es iesāku.

„Kerolaine man visu izskaidroja,” pārtrauca mani Maiks.

„Ak tā,” es nomurmināju.

„Tu tici, ka es mainīšos?” viņš jautāja.

„Es nezinu. Gribētos, bet es nezinu,” es atteicu.

„Bet es tiešām mainos,” sacīja Maiks.

„Kāpēc tu tā domā?” es painteresējos.

„Nu saproti man pirmo reizi parādijās jūtas pret vienu meiteni,” noteica Maiks.

Pat tad, kad viņš izmainās, es viņam nepatīku.

„Forši. Es viņu pazīstu?” es jautāju.

„Jā. Es tikai baidos, ka es viņai nepatīku un uzskata mani par kretīnu,” paskaidroja Maiks.

„Ja tu neuzvedīsies tā kā pirms tam un būsi tu pats, tad gan jau tu viņai iepatiksies,” es devu padomu.

„Īstenībā, tā esi tu,” noteica Maiks.

Es pēkšņi apstājos.

„Ko tu tikko pateici?” es pārjautāju.

„Karlīn, tu man patīc,” viņš atkārtoja.

Viņš piegāja man pavisam tuvu klāt. Mūsu lūpas gandrīz saskārās, bet tad...

„Karlīn, Karlīn! Tu ko aizmigi?” tas bija Maiks.

„Es ko gulēju?” es neticīgi jautāju drīzāk sev nevis Maikam un Kerolainei.

Neticami. Tas bija tikai sapnis. Nopietni?

„Jā mēs tikko atnācām un tu te guli,” noteica Kerolaine.

Maiks izgāja no manas istabas.

„Kerolain, kas tikko notika pirms es aizmigu,” es jautāju.

„Es aizgāju parunāt ar Maiku par to, lai nepielīd pie tevis. Kāpēc jautā?” sacīja Kerolaine.

„Nē nekas,” es atteicu.

Kerolaines skatapunkts:

Kā man nepatīk viņai melot...

141 0 3 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 3

0/2000

Oiij.. Tik daudz skatpunktu emotion kad nākamā? emotion

0 0 atbildēt
Tev ir vienkārši drausmīgs rakstīšanas stils.
0 0 atbildēt