local-stats-pixel

Prom no realitātes. 5. nodaļa0

 162  0

„Nopietni? Viņas pielīda pie Maika un tas atgrūda visas piecas uzreiz? Es tev neticu,” iesaucās Kerolaine.

„Es runāju nopietni. Viņš tur savu solījumu...” es secināju.

„Kādu solījumu?” jautāja Kerolaine.

„Viņš man solījās censties mainīties,” es sacīju.

„Oho, tu laikam esi vienīgā meitene, kuru Maiks būtu klausījis...” gari novilka Kerolaine.

„Nu nezinu. Labi, arlabunakti! Es iešu gulēt,” es atteicu.

„Arlabunakti! Saldus sapņus,” noteica Kerolaine un es aizgāju uz savu istabu.

Naktī es dzirdēju kā mans logs atveras un kāds pa tām iekāpj mana istabā. Es pagriezos pret to, kas ielauzās manā logā.

„Kerolain?” es minēju.

„Jā, čau. Guli tālāk,” klusi čukstēja Kerolaine.

Es atvēru normāli acis un paskatījos pa logu, kamēr Kerolaine kaut ko meklēja. Es ieraudzīju Maiku uz Jutas un blakus tiem pie koka piesiets vēl viens zirgs. Tas bija melns un ar baltām kājām. Zirgu sauca Apalons.

„Kur jūs braucat nakts vidū?” es jautāju nesaprašanā.

„Amm... uz ezeru... peldēties,” stostījās Kerolaine.

„Ko? Kāpēc mani nepasaucāt?” es šokēti un aizvainojoši jautāju.

„Piedod, bet tev jāpaliek. Ja kas piesedz mūs,” noteica Kerolaine.

„Kāpēc?” es jautāju.

Kerolaine atrada to ko viņa meklēja. Tas bija viņas lielais dvielis ar uzzīmētu zirgu.

„Man sāk likties, ka... tu varētu būt nākamā Maika sarakstā... es negribu, lai tev būtu sāpīgi... tevi es tiešām negribu redzēt raudam un ar salauztu sirdi mana mazā brāļa dēļ,” atteica Kerolaine.

„Tu zini, ka man viņš patīk?” es sašutusi jautāju.

„Jā, jau sen, bet es negribu, lai Maiks tevi izmanto,” atteica Kerolaine.

„Varbūt viņš tagad tā uzvedas vienkārši, lai mainītos. Varbūt viņš saprata, ka stulbi uzvedās,” es minēju.

„Es nezinu, bet man bail tevi zaudēt,” noteica Kerolaine.

„Tu mani nepazaudēsi,” es mierināju Kerolaini.

„Skaties, esi uzmanīga. Neuzķeries uz viņa greizo smaidu un zaļajām acīm,” viņa brīdināja mani un nodrebinājās.

„Labi,” es atteicu.

„Bet tu vienalga nekur neiesi,” noteica Kerolaine.

„Labi, jau labi. Arlabunakti,” es atteicu.

„Arlabunakti!” sacīja Kerolaine un izskāpa pa logu ārā un klusām aiztaisīja to.

No rīta es pamodos un aizgāju uz virtuvi. Tur pie galda sēdēja Kerolaine un Raivo. Pie plīts kā parasti Lolita.

„Labrīt,” es iesaucos.

„Labrīt,” visi pārējie iesaucās.

Es apsēdos pie galda blakus Kerolainei. Mēs paēdām brokastis un devāmies strādāt.

„Man prieks, ka tu zini par to, ka man patīk Maiks,” es atviegloti sacīju.

„Man arī. Kaut arī tu neesi pirmā kurai patīk mans brālis,” atteica Kerolaine.

„Jā zinu. Piedod. Kāpēc tu padomāji, ka esmu nākamā? Jā viņš satiekas ar tavām draudzenēm, bet ar A. vecākām par viņu un B. šausmīgi skaistām. Salīdzini viņas ar mani un plusā mēs pazīstam viens otru kopš bērnības,” es protestēju.

„Tikai nesaki, ka esi neglīta. Vienkārši viņš sāka veikt savus pirmos gājienus,” atbildēja Kerolaine.

„Pirmos gājienus?” es nesaprašanā jautāju.

„ Jā 1. ir laiku pa laikam skatīties uz viņu, 2. runāt par viņu ar mani un 3. flirtēt ar viņu,” paskaidroja Kerolaine.

Es apdomāju šos gājienus un Kerolainei bija taisnība. Nu cik es zinu, ka tas viss jau ir piepildījies.

„Nē nu protams ir vēl viens, kas piebeidz visu,” viņa atteica.

„Kas tad?” es interesējos.

„Skūpsts,” atteica Kerolaine.

Labi, tas ar mums noteikti nebija. Es nopūtos.

„Ko man darīt?” es jautāju.

„Ja tu negribi būt viņa marionete, tad ignorē un neesi viņa tuvumā,” Kerolaine ieteica.

„Labi,” es atteicu.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000