„Ko izdomāji?” jau kuro reizi Beatrise pārjautāja.
„Padarīšu Maiku greizsirdīgu ar Riharda palīdzību. Es zinu, ka viņš ir gejs un tik par labi es zinu, ka tu viņam visu izpļāpāji,” es noteicu.
„Nu piedod. Man vismaz kādam tas bija jāpasaka. Un ko Rihards piekrita?” atvainojās Beatrise.
„Jā viņš piekrita,” es atteicu.
Nākošajā dienā es sāku īstenot savu plānu. Koridorā es ieraudzīju Maiku un Danielu.
„Viņi ir tur,” es noteicu Rihardam un norādīju uz koridora otro galu.
„Labi. Ko daram?” Rihards jautāja.
„Plati smaidi, stāsti man kaut ko un es smiešos,” es noteicu.
„Ūūū cik aizraujoši,” viņš iesaucās.
„Saņemies! Viņi jau tuvojas mums,” es noteicu.
Rihards mani paklausīja. Viņš sāka plati smaidīt un stāstīt kaut ko. Maiks mūs pamanīja un es sāku smieties un purināt galvu Rihardam. Maiks nesaprašanā skatījās uz mums un sejā atkal iezaigojās greizsirdība.
„Nevar būt,” es iesaucos, kad Maiks un Daniela gāja mums garām.
Maiks atskatījās uz mums un tad viņi aizgāja.
„Tu redzēji viņa seju?” viņš iesaucās.
„Jā, malacis,” es iesaucos un mēs viens otram iedevām pieci.
Nākošajā reizē garajā starpbrīdī mēs devāmies uz bibliotēku. Es tā arī zināju, ka viņš tur būs un bez Danielas. Stāvēja pie grāmatu plaukta un lasīja kādu grāmatu.
„Un tagad apskauj mani,” es noteicu un noklepojos, lai Maiks pievērstu mums skatienu.
Maiks paskatījās un tieši tajā brīdī mēs ar Rihardu apskāvāmies.
„Viņš skatās?” es čukstēju.
„Vēl joprojām,” viņš atčukstēja.
Tikai pēc kāda laika mēs atlaidām viens otru un devāmies prom.
„Joprojām nevaru noticēt, ka jūs ar viņu satikāties,” Rihards sacīja.
„Kāpēc?” es jautāju.
„Nē, es negribu teikt, ka esi neglīta, bet vienkārši... viņš... un tu... ammm...,” Rihards stostījās.
„Aizmirsti! Es sapratu par ko tu runā. Kā tāds kā viņš varēja satikties ar tādu kā es? Zinu. Jautāju sev to pašu jautājumu,” es bēdīgi atteicu.
„Nē tu nesaprati. Es dzirdēju daudz par viņu. Ļoti daudz slikta. Un es nevaru noticēt kā tāds eņģelītis kā tu, satikies ar viņu. Varbūt tās arī bija baumas, ko es dzirdēju, bet vienalga dzirdēju, ka viena meitene visu mainīja viņā. Un cik es sapratu, tā biji tu,” Rihards paskaidroja.
„Ooo... tu esi tik jauks. Ja tu nebūtu gejs, tu noteikti būtu lielisks puisis kādai laimīgai meitenei. Tikai šoreiz lielisks puisis kādam laimīgam puisim,” es noteicu.
„Zinu. Esmu satriecošs,” viņš iesmējās.
Pēc stundām man piezvanīja Kerolaine. Palūdza, lai es atbraucu. Nezinu kāpēc, bet es atnācu ar kājām. Ieejot mājā, es sasveicinājos ar citiem, bet viņi teica, ka Kerolaine esot bijusi pie Maika istabā. Es devos uz turieni.
„Kerolain? Tu te?” es jautāju un iegāju istabā.
Tur stāvēja Maiks. Bet Kerolaines nekur nebija.
„Piedod. Es meklēju Kerolaini,” es atteicu.
„Viņa piezvanīja tev, jo es viņai palūdzu. Īstenībā tevi gaidīju es,” Maiks noteica.
„Priekš kam?” es sakrustoju rokas uz krūtīm.
„Kas tev ir ar to tavu klasesbiedru?” viņš jautāja.
„Nav tava daļa,” es nopietni noteicu, bet no iekšas es jau ritinājos no smiekliem.
„Ak tā!” viņš atteica.
„Jā. Greizsirdīgs esi?” es jautāju.
„Es? Nē. Ne cik,” viņš noteica.
„Pat pavisam drusciņ?” es viņu kaitināju.
„Pat pavisam... kuru es mēģinu apmānīt?” Maiks iesaucās.
„Mani nepiemānīsi,” es noteicu.
„Labi, es atzīstu. Es esmu briesmīgi greizsirdīgs. Bāc! Nekad neko līdzīgu neizjutu. Kā tu varēji?” Maiks iesaucās.
„O jā. Es varēju,” es atteicu.
„Pēc visa, ko mēs piedzīvojām, jā es esmu to pelnījis,” Maiks atzina.
„Jā, tu esi to pelnījis. Un starp citu, Rihards ir gejs,” es paziņoju.
„Pie tam kā tu varēji ar... geju? Ko?” Maiks iesaucās.
„Jā. Mēs tevi piečakarējām. Rihards apsolījās man palīdzēt. Man viņš nepatīk. Es centos tevi padarīt greizsirdīgu, lai tu saprastu manas sāpes,” es iesaucos un sāku smieties.
„Tas vairs nav godīgi,” Maiks pukojās.
