Pusdienu laikā mēs ar Beatrisi sēdējām ēdamzālē pie galda un ēdām mūsu pusdienas. Skolā es centos turēties pa gabalu no Maika. Bet viņš mani visur izsekoja ar skatienu. Visu laiku. Un tā bija arī šodien. Viņš ar Danielu stāvēja rindā pie kases un laiku pa laikam skatījās uz mani.
„Jēziņ! Viņš gatavs aprīt tevi ar skatienu,” Beatrise iesaucās.
„Tas biedē, vai ne? Viņš cer šķirties ar Danielu un saiet ar mani atkal. Bet es netaisos vairs saiet kopā ar viņu,” es noteicu.
„Tu ko traka esi? Ar viņu grib satikties gandrīz visas meitenes mūsu skolā un tu viņu atšūsi?” Beatrise iesaucās ar pilnu muti ēdiena.
„Jā. Tiksimies klasē,” es atteicu un gāju prom, jo es negribēju turpināt sarunu par Maiku.
Bet kad es gāju ārā, es kādam uzdūros virsū.
„Piedod, es negribēju,” es atvainojos.
Cik var būt tik neveiklai?
„Nekas. Mana vaina,” noteica pazīstama balss.
Es paskatījos uz augšu un sapratu, ka tas bija mans jaunais klasesbiedrs. Paga, kā viņu sauca? Rihards?
„Rihards, pareizi atceros? Piedod, es vēl mācos iegaumēt vārdus,” es atvainojos vēlreiz.
„Jā, tev taisnība. Tu ej uz klasi?” viņš jautāja.
„Jā, it kā,” es sacīju un paskatījos atpakaļ uz rindu.
Nezinu, kāpēc es tā izdarīju. Laikam cerēju ieraudzīt Maiku. Stulbi! Es ieraudzīju Maiku un viņa sejas izteiksmē kaut kas mainījās. Vai tā bija greizsirdība?
„Gribi es tevi pavadīšu?” Rihards piedāvāja.
„Es būtu tev pateicīga,” es noteicu.
Mēs uzgājām uz otro stāvu un viņš man atvēra durvis, lai es varētu ieiet klasē.
„Paldies,” es atteicu.
Es iegāju vizuālās mākslas kabinetā un Rihards iegāja pēc manis aizverot aiz sevis durvis. Klasē neviena nebija.
„Tikai nedusmojies. Beatrise man visu pastāstīja par tevi. Es zvēru, ka nevienam neteikšu,” Rihards sacīja.
„Kāpēc? Ahhh... es viņu nositīšu. Viņa vēl kādam pateica?” es jautāju.
„Nē. Man vienīgajam. Mēs ar viņu esam labi draugi,” Rihards atteica.
„Ouu... Jūs ar viņu satiekaties?” es jautāju kaut arī tā nebija mana darīšana.
Rihards sāka smieties un es nesaprašanā uz viņu paskatījos.
„Diez vai es varētu, jo esmu gejs,” Rihards smējās.
Es biju šokā. Es nekad nevarētu padomāt, ka Rihards ir gejs. Viņš tiešām neizskatījās pēc geja.
„Ou! Piedod, es negribēju. Es nekad nepateiktu, ka esi gejs,” es atkal atvainojos.
„Jā, daudzi ir šokā uzzinot to. Bet tā ir un es to neslēpju. Sākumā bija bailīgi to teikt, bet tagad es saprotu, ka cilvēks ir cilvēks. Nav svarīgi kāda ir tava orientācija, kā tu ģērbies vai vēl kaut kas,” Rihards sacīja.
„Es arī tā uzskatu. Citi mūsu klasesbiedri to zina?” es jautāju.
„Jā, bet mūsu klase tiešām ir lieliska. Visi mani pieņēmu tādu kāds es esmu,” Rihards atteica.
„Klau, man ir viena ideja ar kuru tu man varētu palīdzēt. Tagad, kad tu zini par manu situāciju ar mūsu skolas skaistāko un populārāko puisi, tev ir man jāpalīdz. Tu man esi parādā,” es sacīju.
„Par ko es esmu tev parādā?” viņš gribēja zināt.
„Par to, ka zini par manu dzīvi vairāk par mani. Tev nebija tas jāzina. Palīdzi man kā jaunajai klasesbiedrenei,” es lūdzos.
„Labāk es tev palīdzēšu ka jaunajai draudzenei. Esi ar mieru?” Rihards jautāja.
„Hmm, man vēl nav bijuši draugi geji,” es sacīju.
„Nu jau ir viens,” Rihards iesmējās.
