Čau, visiem! Paldies par jūsu plusiņiem :) Liels prieks, ka jums patīk mans stāstiņš. Man pamazām zūd iedvesmas. Man ir dažas idejas, kas būs tālāk, bet es gribētu zināt pašu galveno - vai jūs gribētu, lai Karlīna paliktu ar Maiku? Rakstiet komentāros vai rakstiet man vēstuli. Gaidu! ;)
Ko viņa te dara?
Viņa piegāja pie gultas un sāka modināt Maiku.
„Maik? Tu guli?” viņa jautāja.
Nē, viņš meklē ziloņus Arktikā. Protams, ka guļ 5 no rīta. Cik stulbs jautājums...
„Maik? Mosties,” viņa iesaucās jau skaļāk.
Maiks kaut ko nomurmināja un smagi nopūtās.
„Hmm? Daniel? Tā esi tu? Ko tu šeit dari?” Maiks „samiegojies” jautāja.
„Es atbraucu pie tevis, jo man tevis pietrūka. Tāpēc es izlēmu atbraukt nu un iespējams...” Daniela viltīgi noteica.
Nopietni?
„Tikai ne tagad. Es guļu. Brauc uz mājām,” Maiks atteica.
„Nekur es nebraukšu. Nu ja tu gribi gulēt, tad es arī gulēšu ar tevi,” viņa spītīgi noteica.
Nopietni???? Tas vienkārši ir tik....... Paga. Stop. Maiks ko pateica ne tagad? Ko?
„Nu taču pabīdies,” viņa noteica.
Maiks negribīgi (es vismaz cerēju, ka negribīgi) pabīdijās un es jutu kā Daniela iegūlās gultā. Manī gatavojās viss uzsprāgt un, lai nesāktu kliegt un rūgt es iekodu sev rokā.
„Brauc mājās, Daniel. Pie manis drīz nāks vecāki modināt,” Maiks pretojās.
„Līdz tam laikam es aizbraukšu un tagad guli,”Daniela sacīja.
Super! Un ko darīt man?
Pēc kāda laika es sapratu, ka nav jēgas izstrādāt bēgšanas plānu, tāpēc es izlēmu pagulēt. Kaut arī uz grīdas bija auksti. Maiks jau kuro reizi sadzirdēja manas domas un it kā netīšām nometa savu otro pledu uz zemes. Es to paņēmu un klusi apsedzos. Tā bija daudz labāk. Es tik stipri aizmigu, ka nedzirdēju Danielu aizbraucam. Mani pamodināja Maika roka.
„Hei, mazā. Kā tev te?” viņš maigi jautāja.
„Es neteiktu, ka piecas zvaigznes. Nu varbūt trīs,” es jokojos.
Es izlīdu no gultas apakšas un piecēlos kājās.
„Piedod, es nevarēju viņu aizdzīt,” Maiks atvainojās.
„Neuztraucies! Es VISU dzirdēju,” es noteicu.
„Ko tu ar to gribi teikt?” Maiks nesaprašanā jautāja.
„Ko nozīmējā „ne tagad”? Vai jūs ar viņu...?” es neveikli iesāku.
„Nē, nē, nē! Tu ko, nē! Viņa cenšas mani pierunāt, bet es visu laiku viņai atsaku vai izdomāju kādu iemeslu,” Maiks sacīja.
„Man nebija jājautā. Tās nav manas darīšanas,” es noteicu.
„Tās ir tavas darīšanas,” Maiks protestēja.
„Nē nav, Maik. Tu vairs neesi ar mani, bet gan ar Danielu. Dari ko gribi. Tev nav manā priekšā jāatskaitas,” es sacīju.
„Bet ja es gribu atskaitīties tava priekšā. Es zinu, ka man nevajadzēja atkal saiet kopā ar meiteni, kas man nepatīk. Tā ir mana kļūda,” Maiks atteica.
„Lai paliek! Man ir jāiet atpakaļ,” es centos to izrunāt pēc iespējas vienaldzīgāk.
„Paliec vēl nedaudz,” Maiks lūdzās.
„Es vairs nevaru,” es noteicu un izgāju ārā.
Es noskrēju pa kāpnem lejā un iekāpu savā logā. Aiztaisīju logu un apgūlos gultā. Bet gulēt es vairs negribēju.
