No rīta pamodos, apģērbos un iegāju virtuvē, kur bija tikai Lolita.
„Labrīt,” es sasveicinājos.
„Labrīt, dārgā. Dzirdēju vakardienas ballīte bija... interesanta,” domīgi sacīja Lolita.
„Jā, tas gan. Kur visi pārējie?” es painteresējos.
„Maiks un Mairita vēl guļ. Kerolaine slauka govi. Un Raivo labo traktoru,” atbildēja Lolita.
Es ātri pabrokastoju un devos uz kūts pusi, kur Kerolaine slaucīja govi. Izņemot govi kūtī vēl bija kādas picas cūkas, vēl viena govs un pa gaisu lidinājās baloži. Ne tie baloži, kas lido pa pilsētas centriem.
„Čau. Kā jūtas Anna?” es noteicu.
„Čau. Jau labāk. Sēž mājās skatās melodrāmas un mētā šautriņas uz Maika fotogrāfiju,” atteica Kerolaine.
Es nopūtos.
„Tu vēl dusmojies uz viņu?” es jautāju.
„Sākumā ja, tagad nē. Vari man atnest no mājām spaini?” viņa atteica.
„Jā, protams,” es aši atteicu.
Es izgāju no kūts un tur jau gāja Maiks. Maikam bija sava privātā istaba virs staļļa, kas ir superīgi.
„Labrīt,” es vienaldzīgi noteicu.
„Labrīt,” sacīja Maiks.
Maikam bija uzvilktas tumšas saulesbrilles un viņš savilka seju grimasē.
„Ko paģiras?” es uzjautrināti jautāju.
„Jā. Galva nežēlīgi sāp,” atteica Maiks.
„Tā tev arī vajag,” es sacīju.
Es jau gāju prom, bet viņš mani apstādināja: „Karlīn. Es zinu, ka tu tagad mani uzskati par mēslu un kretīnu. Un tā arī ir. Es nestrīdēšos. Un, ka man ir akmeņaina sirds un, ka es tā rīkojos ar meitenēm. Vienā vārdā es gribēju pateikt, ka centīšos mainīties,” noteica Maiks.
„Tu tiešām esi skaidrajā?” es iesmējos.
„Es nopietni,” atteica Maiks.
„Es zinu. Piedod. Es zinu, ka tu neesi tāds. Vienkārši pierādi to pats sev,” es iedevu padomu.
Pusdienlaikā pie Kerolaines atbrauca mana vecuma grupa no piecām meitenēm, kas atbrauca mācīties jāt ar zirgiem. Visas meitenes bija ļoti skaistas, kas lika man salīdzināt sevi ar viņām. Un es biju zaudētājos. Pirmajā stundā Kerolaine stāstīja meitenēm par zirgiem, zirgu un meiteņu aprīkojumu un par drošības noteikumiem. Es atrados Kerolaines tuvumā, lai palīdzētu viņai, ja ievajadzēsies. Maiks tikmēr pārnesa smagos maisus ar graudiem no mašīnas uz kūti. Es pamanīju, ka laiku pa laikam katra meitene paskatījās uz Maika pusi un visas sāka nenormāli smaidīt.
Ak Dievs. Tikai tā vēl trūka.
„Ak jā un šī ir mana draudzene un palīdze Karlīna un tas ir mans brālis Maiks,” Kerolaine sacīja norādot uz mums abiem.
Visas meitenes saskatījās un sāka vēl vairāk smaidīt.
„Maik, atved lūdzu mums Jutu,” lūdza Kerolaine.
Juta bija viņu pati mierīgākā ķēve, tāpēc katram iesācējam viņi dod jāt ar Jutu. Viņa ir ļoti jauka ķēve. Viņa bija rudas nokrāsas zirgs.
Maiks devās uz stalli un pēc minūtes atveda Jutu.
„Tātad šī ir Juta. Sākumā jūs mācīsieties jāt uz viņas. Uz šodienu viss. Varat paglaudīt zirgu un es jūs tūlīt aizvedīšu uz mājām,” noteica Kerolaine.
Kerolaine aizgāja pēc savām vadītāja apliecībām, bet tikmēr meitenes nevis glaudīja Jutu, bet gan Maiku!
„Čau, Maik. Mani sauc Justīne!” iesaucās meitene ar gariem blondiem matiem.
„Mani sauc Žaklīna,” sacīja meitene blakus Justīnei, kas bija nedaudz īsāka par Justīni, kurai bija arī blondi mati.
„Mani sauc Nora,” atteica meitene ar īsiem brūniem matiem un brillēm.
„Es esmu Santa,” sacīja meitene ar gariem brūniem matiem un breketēm zobos.
„Un es esmu Dagnija,” sacīja blondīne ar rozām šķipsnām matos.
„Ammm... sveikas!” Maiks apmulsa.
„Ak mans Dievs, tev ir tik muskuļotas rokas,” noteica Justīne un sāka taustīt Maika rokas.
Cik tas ir nožēlojami.
„Paldies... laikam,” vēl vairāk samulsis noteica Maiks.
„Cik tev ir gadi?” interesējās Nora.
„Astoņpadsmit,” atteica Maiks.
„Mēs esam tikai uz gadu jaunākas par tevi. Nu izņemot Santu,” sacīja Žaklīna.
„Eu, tikai nevajag, ja?” dusmīgi iesaucās Santa.
„Vai tev ir meitene?” jautāja Dagnija.
„Nē nav,” atteica Maiks un paskatījās uz manu pusi.
Es izlikos, ka skatos uz pavisam citu pusi.
„Meitenes, atvainojiet, bet man ir jāstrādā,” noteica Maiks un aizveda Jutu uz stalli.
Par to es pasmaidīju. Meitenes gan palika nesaprašanā stāvam tur, noskatoties kā Maiks aiziet.
„Nu viņas ir gatavas?” nemanāmi Kerolaine piegāja un jautāja.
„Jā,” es atteicu.
