local-stats-pixel

Prom no realitātes. 38. nodaļa2

Mēs aizbraucām līdz Merkiju mājas un iebraucām pagalmā. Mēs iegājām mājā un Lolita ar Raivo bija ļoti pārsteigti. Lolita ar manu mammu apskāvās, Raivo ar manu tēti paspieda viens otram rokas un mēs ar Kerolaini apskāvāmies. Pie mums piegāja Maiks un izpleta rokas gatavojoties apskāvienam. Bet es netaisījos viņu apskaut.

„Nu taču. Tas taču ir tikai apskāviens,” viņš noteica.

Es izlēmos. Apskāviens nav nekas slikts. Draugi arī apskaujas. Es piegāju pie viņa un mēs apskāvāmies.

„Mums ir problēmas,” viņš iečukstēja man ausī.

„Kādas?” es atčukstēju.

„Daniela ir joprojām šeit,” Maiks pačukstēja.

Es viņu atlaidu un ne no kurienes uzradās Daniela.

„Vēlreiz čau, Karlīn,” viņa sacīja.

„Čau,” es izmocīju.

Ko viņa vēl joprojām šeit dara? Kerolaine aizveda mani uz manu kādreizējo istabu.

„Ko viņa vēl joprojām šeit dara?” šoreiz es to pajautāju skaļi.

„Nezinu, bet visiem pārējiem viņa šausmīgi krīt uz nerviem. Visu laiku runā, nepieklājīgi uzvedas un karas uz mana brāļa kakla. It kā būtu tāds pērtiķis. Starp citu, Maiks man visu pastāstīja,” Kerolaine sacīja.

„Es vairs neko nesaprotu un nezinu, kas būs tālāk,” es atteicu.

„Jūs ar Maiku esa radīti viens otram,” Kerolaine noteica.

„Viņš satiekas ar skolas skaistāko un populārāko meiteni. Tu redzēji viņu? Viņas matus, kājas, seju... Viņa ir ideāla,” es iesaucos.

„Un? Maiks mīl tevi, ne jau viņu,” viņa atteica.

„Bet ar laiku varbūt viņam sāks patikt viņa un viņš beidzot aizmirsīs par mani, kā gribēja,” es sacīju.

„Viņš neaizmirsīs tevi,” Kerolaine sacīja.

„Kā teiksi. Ejam ēst,” es noteicu.

Mēs izgājām no istabas. Visi jau taisījās sēsties pie galda. Kerolaine apsēdās un ierādīja vietu starp viņu un Maiku. Es jau taisījos sēsties, kad pa priekšu paspruka Daniela un iesēdās manā vietā.

„Oi, atvaino. Tu gribēji šeit apsēsties?” viņa tēloja nesaprašanu.

„Nē. Sēdi,” es atteicu.

Nomierinies, Karlīn! Viss būs labi. Elpo dziļi. Neļauj tajai kazai tevi sadusmot.

Es apsēdos blakus mammai, pretīm Kerolainei un Maikam. Visi sasēdās pie galda un mēs sākam ēst. Pie galda es ievēroju, ka Maiks bieži skatījās uz mani un es atzīšos godīgi – es arī. Un izskatās, ka Daniela visu saprata, jo pēc vakariņām viņa pasauca mani ārā.

„Starp tevi un Maiku kaut kas ir bijis?” viņa mierīgi jautāja.

„Nē,” es meloju.

Kāpēc man atkal tas ir jādara?

„Nemelo man,” Daniela iesaucās.

Es klusēju.

„Zini, ka viņš ir mans un būs mans. Tici man,” viņa noteica.

Es neko neatbildēju. Ko gan es vispār varēju atbildēt? Varbūt pajautāt vai Maiks tagad ir viņas jaunais Čihuahua somiņā? Nē, labāk nē.

„Hei, kas tad jums te notiek?” Maiks jautāja izejot no mājas.

„Nekas,” viņa ātri noteica.

Daniela piegāja pie viņa atkal apkārās ap kaklu un apskāva.

„Piedod,” Maiks bez vārdiem man noteica.

„Aizmirsti,” es arī bez vārdiem atteicu.

Es iegāju mājā. Visi pārējie jau lēnām vāca nost traukus.

„Mīļā, rīt ir sestdiena, vai negribi palikt pa nakti pie Kerolaines? Mēs tāpat ar tēti nenakšņosim naktī mājās, jo mums ir jābrauc pie tantes Diānas. Viņa tikko piezvanīja un teica, ka nonāca auto avārijā. Mums vajag viņu apciemot un atvest viņai visu vajadzīgo. Tāpēc labāk paliec te nekā nakšņo viena tukšā mājā. Labi?” mamma sacīja.

„Labi. Cerams Diānai viss būs labi,” es atteicu.

Es nezināju vai tā ir laba ideja skatoties uz šo situāciju, bet mani palūdza mamma, tāpēc es nevaru viņai atteikt.

„Nodod viņai sveicienus un daudz bučas,” es sacīju.

168 0 2 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv
Reklāma

Komentāri 2

0/2000

Nē viņš tiešām netīšām. Vakar un šodien jau simts reizes atvainojās, atnesa man šokolādi un dažas reizes apskāva. Viņš jūtas šausmīgi vainīgs emotion

1 0 atbildēt

Vakar nebija jo biju klases ekskursijā kurā man klasesbiedrs netīšām uzsita zilu aci. Njā es nedomāju, ka varēju vakar parakstīt...

0 0 atbildēt