Es izgāju no mājas un devos uz ugunskura pusi. Pamanīju pļavā stāvam dažas mašīnas un kādus 20 cilvēkus. Šajā kompānijā es visdrīzāk biju vienīgā nepilngadīgā. Kerolaines draugiem bija ap 20 un vairāk un Maika draugiem visiem bija ap 18. Vienā vārdā sakot visi bija jauni un neatkarīgi. Bariņš puišu stāvēja pie grilla un taisīja šašlikus un sarunājās. Bariņš meiteņu sēdēja pie galda. Citi bariņos stāvēja pie ugunskura. Es sameklēju ar skatienu Kerolaini pie vieno no meiteņu bariņa sarunājamies. Un tad mēģināju saskatīt Maiku. Viņš stāvēja pie grilla un sarunājās ar citiem puišiem. Un tad no aizmugures viņam virsū uzlēca Anna. Viņa sāka šausmīgi ķiķināt un, kad viņa noleca uz zemes, Maiks pagriezās pret viņu un viņi sāka kaislīgi skūpstīties. Fui! Viņi bija gatavi apēst viens otru. Es piegāju pie Kerolaines un sasveicinajos ar citām kuras es pazinu.
„Uz cik ilgu laiku tu šoreiz atbrauci?” interesējās gara blondīne vārdā Sindija.
„Uz visu vasaru,” es atbildēju.
„Tev nu gan paveicās,” atteica brunete ar brūnām acīm vārdā Ligita.
„Mūsu meitenīte aug un aug,” sacīja Sindijas dvīne Sintija.
„Nu stāsti labāk kā tev mīlas frontē,” jautāja īsākā meitene Madara.
„Nē man nekas nenotiek,” es pasmējos.
„Bet gan jau ir kāds, kurš tev patīk,” jokojās Kerolaine.
„Es labāk iešu padzerties, kādam kaut ko atnest? Nē? Labi,” es nervozi sacīju.
Es uzreiz pateikšu, ka Maiks satikās ar katru no šīm meitenēm. Viņas visas bija ļoti atšķirīgas, bet tajā pašā laikā viņas vienoja vismaz divas kopīgas lietas. Kerolaines draudzene un Maika bijušā.
Es aizgāju līdz galdam uz kura bija daudz dzeramā un ēdamā. Es paņēmu plastmasas glāzi un meklēju, kas būtu bez alkohola.
„Tev palīdzēt?” jautāja Maiks uzrodoties ne nokurienes.
„Es meklēju kaut ko bezalkaholisku. Vai man ir izredzes?” es cerēju.
„Nē, diezvai. Piedod,” atteica Maiks, kuram jau no mutes bija jūtama alkahola smaka.
Un tad es sadzirdēju skaļu raudienu. Es paskatījos uz raudātājas pusi un tā bija Anna, kas skrēja uz staļļa pusi.
„Ko tu atkal izdarīji?” es dusmīgi iesaucos.
„Mēs izšķīrāmies,” vienaldzīgi atteica Maiks.
„Kāpēc? Tikko viss bija labi un tagad...” es iesāku, bet atmetu ar roku.
Es aizskrēju pakaļ Annai, kas raudāja sēžot uz siena kaudzes.
„Anna, kas notika?” es jautāju, kaut arī es zināju atbildi.
„Maiks pameta mani,” noteica Anna, bet drīzāk tas izklausījās: „Maks paneta ani.”
„Nomierinies viss būs labi Tu taču zini, kāds viņš ir,” es sacīju un apskāvu viņu.
Stallī ieskrēja Kerolaine.
„Nu viss es to mazgadīgo nositīšu,” dusmīgi sacīja Kerolaine.
„Kerolain, pagaidi. Nevajag. Es pati aprunāšos ar Maiku. Tu labāk paliec ar Annu,” es atteicu.
Es izgāju no staļļa un devos atpakaļ pie Maika.
„Esi apmierināts ar sevi? Patīk iemīlēt sevī meitenes un tad vienkārši ne no kā pamest viņas? Tev ir uzpļauties uz viņu jūtām? Vai tev vismaz kāda meitene ir patikusi, vai arī tava sirds ir akmeņaina?” es kliedzu.
