Es atkal naktī pamodos no murga. Es piecēlos sēdus un jutu, ka visa esmu slapja ar savime sviedriem. Es smagi elpoju un sirds ātri sitās. Es centos nomierināties, bet tad pa logu manā istabā ielīda Maiks.
„Čau,” viņš mierīgi čukstēja.
„Ko tu te dari?” es sašutusi jautāju.
„Sapratu, ka tev ir murgs. Karlīn, kas notiek? Tev ir pa pilno zilumu, tev rādās murgi un šodien pēkšņi ne no kā tu atskrēji raudam. Stāsti,” viņš vēlējās zināt.
„Es nedrīkstu teikt,” es atteicu un lūkojos viņā ar žēlabainām acīm, cerot, ka viņš sapratīs, ka man ir vajadzīga palīdzība.
„Bet tev ir jāizstāsta,” viņs nelikās mierā.
„Es nevaru. Es...” es nezināju ko teikt.
„Kopš kuras laika starp mums ir noslēpumi?” Maiks dusmīgi noskaldīja.
„Maik, es nevaru izstāstīt,” es izmisusi sacīju.
„Es eju gulēt,” viņš dusmīgi atcirta un izkāpa pa logu ārā.
Es atkal sāku raudāt. Nu jau atkal. Tagad mani vēl Maiks ienīst.
No rīta es pamodos agri, tāpēc izlēmu izvedināt galvu. Nekur tālu es šoreiz nedevos. Tur pat pie mājas slaistījos pa pļavu. Kad gāju atpakaļ, no stūra ne no kurienes parādijās Amanda.
„Ko tad tu tik agri augšā?” viņa jautāja.
Es centos kaut ko atbildēt, bet vārdi vienkārši nenāca ārā. Tā gandrīz vienmēr bija viņai blakus. Nekad neko sakarīgu nevarēju no sevis izspiest viņas klātbūtnē. Man pat pateikt viņai kaut ko bija bail.
„Mēli noriji, vai? Atbildi!” viņa iesaucās un no visa spēka iespēra man pa kāju.
Es iekliedzos no sāpēm. Un es nokritu uz ceļiem.
„Malacis. Manā priekšā tev jābūt uz ceļiem. Beidzot iemācījies?” viņa iesmējās un devās uz mājas pusi.
Tik pat ne no kurienes uzradās Kerolaine, kas piesteidzās pie manis.
„Piedod. Es nepaspēju. Es izdzirdēju tavu kliedzienu. Viņa tev iespēra?” viņa ātri nobēra.
„Jā,” es caur sakostiem zobiem sacīju.
„Varēsi paiet?” Kerolaine uztraucās.
Es piecēlos kājās un centos paiet, bet es nevarēju iet bez klibošanas un sāpēm. Man bija atkal jācieš sāpes.
„Varu, tikai sāp,” es noteicu.
„Atļauj man no viņas uztaisīt izbāzeni. Lūdzu! Es gribu sev jaunu dekorāciju istabā. Viņa lieliski iederēsies,” Kerolaine noteica.
„Nē, Kerolain,” es atteicu.
Maika skatapunkts:
No rīta es vēl biju dusmīgs un nesarunājos ar Karlīnu.
„Labrīt, brāl. Kas tad nu?” pie manis piegāja Kerolaine.
„Nekas. Vienkārši... Ahhh... Karlīna nestāsta man neko,” es noteicu.
Un mēs abi paskatījāmies uz Karlīnu, kas laistīja puķu podus uz staļļa un kūts palodzes.
„Padomā, uzmanīgi, ko tas varēja izraisīt. Kas pie tā ir vainojams?” Kerolaine aizdomīgi sacīja.
„Tu uzskati, ka es esmu vainīgs?” es iesaucos.
„Nē, vienkārši tev pašam vajag visu saprast. Roc dziļāk!” Kerolaine sacīja.
„Paga, tu zini?” es iesaucos.
„Jā, bet es uzminēju un es zvērēju, ka nevienam neteikšu,” Kerolaine noteica un devās uz Karlīnas pusi.
Kas tas bija par noslēpumu?
Es nekādīgi nevaru saprast. Kerolaine piegāja pie Karlīnas un viņas kopā devās uz ganību pusi.
Kāpēc viņa kliboja?
Karlīna paskatījās uz aizmuguri – uz mani. Viņas skatiens bija bēdu pilns. Viņa izskatījās nogurusi un vāja. Kādreizējais prieks acīs, vairs nebija saskatāms. Likās, ka viņa bija gatava jebkurā mirklī apraudāties.
„Kas ar tevi notiek, Karlīn?” es klusi pie sevis nočukstēju.
