local-stats-pixel

Prom no realitātes. 2. nodaļa2

 141  0

Mēs piebraucām pie mazas koka mājiņas. Tai pretīm bija lielāka koku celtne, bet tajā ietilpa kūts un stallis. Viss apkārt pletās pļavas, pauguri un meži. Neaprakstāmi skaisti. Šī pasaule ļoti atšķīrās no tās, kur es dzīvoju. Un tas man ļoti patika. Te nebija gandrīz neviena cilvēka, tuvākie kaimiņi bija divu kilometru attālumā, mašīnas te vispār reti parādijās (nu tikai tūristi) izņemot traktorus un visapkārt varēja dzirdēt dzīvnieku izdotās skaņas. Mēs iegājām pa pazīstami čīkstošām durvīm iekšā un iegāju nelielā koridorā. Māja bija ļoti maza, bet ērta.Tā sastāvēja no vannasistabas, tualetes, divām istabām, viesistabas, virtuves/guļamistabas/koridora. Labi, tas pēdējais izklausās dīvaini, vai ne? Sanāk, ka uzreiz ieejot mājā mēs nonākam mazā koridorā un tad ir virtuve, bet virtuve ir apvienībā ar Raivo un Lolitas guļamistabu. Tātad tur stāvēja viss, kas būtu nepieciešams normālai virtuvei, galds, kur visi ēda un blakus gulta. Tas liekas dīvaini, bet īstenībā man patīk šis izkārtojums. Mēs iegājām virtuves daļā un tur jau pie galda sēdēja Raivo, pie plīts stāvēja Lolita un uz gultas sēdēja Kerolaines vecmamma Mairita. Par viņu es pavisam aizmirsu. Viņa arī dzīvoja ar viņiem vienīgi viņa jau bija paveca, lai nodarboties ar saimniecību toties nodarbojās ar sīku dzīvnieku un putnu barošanu un ar ēdienu gatavošanu ģimenei. Bet tā viņa bija ļoti jauka un interesanta sieviete. Viņai bija sirmi mati un zilas acis.

„Labdien,” es sasveicinājos.

„Karlīn, prieks tevi atkal redzēt!” sacīja Lolita un apskāva mani.

„Malacis, ka atbrauci uz visu vasaru,” Mairita noteica un arī apskāva mani.

„Jauks pārsteigums,” noteica Raivo un paspieda man roku. Viņam neīpaši patika apskauties, bet es viņu nevainoju.

„Man arī prieks jūs visus redzēt,” es atteicu.

„Kur ir Maiks?” jautāja Kerolaine.

„Viņš ir stallī,” atbildēja Lolita.

„Es iešu ar viņu sasveicināties,” es noteicu un izgāju no mājas.

Es iegāju stallī, kas bija pretīm mājāmun ieraudzīju viņu. Viņam rokās bija dakša un viņš ar tām deva sienu zirgiem. Maiks mani nepamanīja, tāpēc es sacīju: „Čau, Maik!”

Viņš pārsteigumā ātri pagriezās un es atkal ieraudzīju Maika plato, šķībo smaidu, zaļās acis, muskuļotās rokas... Vienā vārdā viņš bija ļoti simpātisks, tāpēc nebija nekāds pārsteigums, ka daudzām meitenēm viņš patika. Tajā skaitā arī man.

„Čau, Karlīn! Es domāju, ka tu atbrauksi jūlijā,” sacīja Maiks.

„Plāni mainījās!” es atteicu un piegāju tuvāk.

Viņš piegāja man klāt un mēs apskāvāmies. Maiks smaržoja pēc svaigi nopļautas zāles. Kā man patika šī smarža. Mēs viens otru atlaidām.

„Kerolaine tev jau pastāstīja par šodienas ugunskura vakaru par godu vasaras sākumam?” ieminējās Maiks.

„Nē,” es atteicu.

„Mēs šodien rīkojam tādu kā ballīti ar ugunskuru, šašlikiem un mūsu draugiem. Būs daudz manu un Kerolaines draugu. Un vecāki apsolīja nemaisīties zem kājām un mierīgi sēdēt mājās. Pievienosies?,” paskaidroja Maiks.

„Izklausās forši,” es atteicu.

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000
Kad nākamā??? emotion
 0  0 atbildēt