local-stats-pixel

Prom no realitātes. 1. nodaļa6

 166  0

Pēc ilga pārtraukuma esmu atgriezusies :) Cerams jums patiks mans jaunais stāsts.

Es kārtējo reizi nonācu šeit. Autobusa neērtajā sēdeklī, kur man blakus sēdēja apaļīga sieviete, kas ēda sviestmaizes. Tas izskatījās pretīgi, bet es varēju to izturēt. Vēl bija palikusi stunda līdz atbrauksim līdz galapunktam. Es biju šausmīgi nogurusi, bet es nevarēju aizmigt. Aizmugurē aizrautīgi sarunājās divas tantiņas, aiz loga blakus autobusam brauca citas mašīnas, kaut kur priekšā mazs puisīts nepacietīgi jautāja savai mammai, kad viņi atbrauks. Es biju pieradusi šim, bet es vienalga noguru.

Sākās vasara un man ir jāatpūšas, bet priekš manis labākā atpūta ir strādāt. Jā, tas laikam izklausās dīvaini. Es braucu četras stundas ar autobusu, lai tiktu līdz savai mīļākajai vietai pasaulē. Līdz saviem laukiem. Nu labi, tie nepavisam bija mani, bet man patika tos pieskaitīt pie saviem. Es tūlīt visu izskaidrošu. Es dzīvoju lielā pilsētā, bet nekad nejutos savā vietā, tāpēc es drīzāk esmu lauciniece. Man vairāk patīk lauki. Es novirzījos no tēmas. Pie kā es paliku? Ā, par saviem/nesaviem laukiem.

Tātad es braucu tik ilgi, lai tiktu līdz laukiem, kur dzīvoja ļoti jauka ģimene, kuriem ir savs lauksaimniecisks bizness. Viņiem ir daudz visādu dzīvnieku: zirgi, govis, cūkas, suņi, gaiļi, vistas, truši un citi. Viņi māca jāt uz zirgiem, rāda ekskursijas un paši vizina cilvēkus. Lūk tāda atpūta man patīk. Parasti es atbraucu vasarā, lai pie viņiem pastrādātu, bet īstenībā mans galvenais iemesls ir aizbēgt no realitātes. Tātad šo ģimeni es pazinu kopš bērnības. Ģimene sastāv no precēta pāra un viņu dieviem bērniem. Sievieti sauca Lolita. Viņa bija šausmīgi jauka un interesants cilvēks. Viņai ir gari ļoti tumši brūni mati un tik pat tumšas krāsas acis. Ja godīgi sākumā es no viņas baidījos, bet tad sapratu, ka viņa ir ļoti jauks cilvēks. Viņas vīru sauca Raivo. Viņš bija sirmmatis ar garām ūsām. Viņš ir ļoti strādīgs un arī ļoti jauks. Nu vismaz pret mani un pret savu ģimeni. Citiem viņš varētu likties stingrs, bet tā nav. Viņiem ir meita – Kerolaine. Var teikt, ka esam labākās draudzenes. Vienīgi Kerolaine ir vecāka par mani uz sešiem gadiem, bet vecuma starpība mums netraucē. Viņa bija apmēram mana auguma meitene ar gaiši brūniem matiem un zaļām acīm. Un Kerolainei bija brālis vārdā Maiks. Viņš bija gara auguma puisis ar brūniem matiem un zaļām acīm. Ar Maiku mums bija viena gada starpība. Maiks bija ļoti mīļš un draudzīgs, bet viņa problēma bija tāda, ka viņš ir totāls mačo. Nopietni, viņš satikās jau gandrīz ar visām Kerolaines draudzenēm, attiecības turpinājās neilgāk par divām nedēļām un tad viņš ne no kā viņas pameta.

Šo ģimeni es pazinu visu savu dzīvi. Ar Kerolaini un Maiku mēs kopā uzaugām. Mūsu vecāki bija ļoti tuvi draugi, tāpēc mēs bieži pie viņiem braucām. Šoreiz mani vecāki palaida mani uz visu vasaru. Parasti viņi laida mani tikai uz jūliju, tāpēc es biju ļoti priecīga par šo lēmumu.

Es nepamanīju cik ātri pagāja laiks, kad autobuss jau piebrauca pie autoostas un atvēra durvis, lai visi pasažieri varētu izkāpt ārā. Es savācu savu mazo čemodānu un somu un izgāju no autobusa. Es paskatījos apkārt meklējot Kerolaini vai vismaz Kerolaines veco sarkano Volvo.

„Karlīn!” es izdzirdēju kādu mani saucam.

Es pagriezu galvu un ieraudzīju Kerolaini piecu metru attālumā no manis.

„Čau!” es iesaucos un skrēju viņai pretī.

Mēs apskāvāmies un viņa paskatījās uz mani.

„Izaugusi esi. Kad tu beigsi augt? Es negribu būt īsāka par tevi. Man ir 23, tāpēc man vajadzētu būt noteikti garākai nekā 17 gadīgai meitenei,” Kerolaine sacīja.

„Par daudz gribi,” es iesmējos.

Kerolaine paņēma manu čemodānu un ielika to bagāžniekā. Viņa iesēdās vadītāja vietā un es pasažiera.

„Kas jums jauns? Stāsti. Es gribu zināt visu,” es nepacietīgi sacīju.

„Nav jau ko daudz stāstīt. Daudz jaunu kumeļu, kurus tu redzēsi. Citiem zvēriem arī jauni pēcnācēji. Tagad es netikai mācu bērnu grupai jāt ar zirgiem, bet arī pusaudžiem, kas ir apmēram tavā vecumā. Varēsi man palīdzēt. Vecākiem viss kā vienmēr. Visi pēc tevis ilgojās. Un Maikam parādījās jauna meitene,” pastāstīja Kerolaine.

„Oho. Daudz jaunumu. Paga, atkal jauna? Tikai nesaki, ka atkal kāda no tavām draudzenēm,” es noteicu.

„Jā. Tā ir Anna. Pēc kāda laika man atkal būs jāmierina vēl viena sava draudzene ar salauztu sirdi. Ko starpcitu izdarīs mans mazais brālis,” nosprauslojās Kerolaine.

„Varbūt viņš mainījās? Varbūt viss būs savādāk?” es cerēju.

„Nedomāju. Bet gan jau kaut kad parādīsies kāda meitene, kas viņam tiešām patiks,” atbildēja Kerolaine.

„Tiesa,” es atteicu.

Labi, jau labi man patika Maiks jau kādus divus gadus, bet es to nevienam neteicu. Pat Kerolainei nē. Jā viņš bija šausmīgs mačo, bet tā vispār viņš bija ļoti jauks un gudrs. Pret mani viņš vienmēr labi izturējās. Kā es to varēju sev atzīties?

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 6

0/2000
Nezinu kā cietiem, bet man patīk! emotion
 0  0 atbildēt
Jauki..Gaidu nākamo!!
 0  0 atbildēt

Aaa! Sagaidījām! emotion   Man ļoti patika, gaidīšu nākamo nodaļu! emotion

 0  0 atbildēt