Princešu koledža #511

Tik sen neesmu pat iegājusi spokos, gan manu stāstu lasītājiem, gan arī man pašai vajadzēs sākt lasīt no paša sākuma, lai varētu ieiet atpakaļ stāstā. Patīkamu lasīšanu!

Manā priekšā stāvēja Ella.
- Velns parāvis, kā tu te nokļuvi? Kā tu tiki iekšā? Kā tu vispār.....?! - Es bez maz vai bļāvu.
- Kapēc tu mūs pameti? - Ella ierunājās tiklīdz es šokā vairs nezināju ko jautāt.
- Vispirms atbildi uz maniem jautājumiem! - Teicu un sastingusi stāvēju.
- Drīkstu ienākt? - Ellas balss sāka izklausīties mierīgāka.
- Protams... - Izdvesu un pakāpos malā, lai ielaistu Ellu istabā.
- Tev te ir diezgan skaisti, gribēju teikt ļoti… skaisti… - Ella teica apsēsdamās man uz gultas.
- Umm… paldies. - Klusi atbildēju un apsēdos uz lielā mīkstā krēsla viņai pretī.
- Sāksim ar to, ka tavs apsargs ir mana tēva sens, sens paziņa, līdz ar to arī es esmu ar viņu pazīstama. Mēs parunājām nedaudz, un tad es teicu, ka tu esi mana draudzene un man pie tevis vajadzētu tikt. Viņš man konfiscēja kabatas nazi, skropstu tušu…
- Kapēc skropstu tušu? - Es biju nelielā neizpratnē.
- Jo ar to varot iebakstīt. - Ella teica. Es viegli pamāju ar galvu.
Tie apsargi ir tādi pasisti, grūti iedomāties, ka māja ir pilna ar daudziem citiem bīstamiem priekšmetiem. - Es ierunājos lai pārtrauktu Ellas dīvaino skatīšanos uz mani.
-Tagad tu atbildi uz maniem jautājumiem! - Ella strikti teica. Es nobolīju acis un sāku runāt.
-Es mīlu Deklanu. Es negribēju sāpināt Deividu. Arī pret viņu man bija jūtas, tomēr ne tik spēcīgas kā pret Deklanu. Jutos slikti. Jutos kā nodevēja, tapēc bēgu. Es negribēju pamest tevi, jo mīlu tevi kā labāko draudzeni, bet tomēr tajā brīdī biju izmisusi. Es saprotu, ka nevēlies man piedot, tomēr šajos mēnešos ir noticis pārāk daudz... - es nomurmināju un acīs sariesās asaras, tomēr es lielā mērā notēloju, jo man bija bail no Ellas reakcijas. Ella nopūtās un pievērsa skatienu drēbēm, kas stāvēja uz gultas.
-Tu šodien kaut kur dodies? - viņa jautāja.
-Tās blondās čūskas vecmeitu ballīte. Viņa precās ar puisi, kuru man pati atņēma. Galvenais, ka tad, kad aizbraucu uz koledžu, viņa stāvot uz skatuves lepni stāstīja, ka tur esot atradusi sev princi. Es vismaz izdomāju, kā to izmantot pret viņu.
-Wow Tes, tu nemaz neesi mainījusies. - Ella es izsmējīgi ierunājās, uzmetot man īsu skatienu.
-Kā to saprast? - Es neizpratnē uz viņu palūkojos.
-Tu kopš reizes, kad iepazinu tevi, esi uzvedusies kā maita. Vienmēr tu centies kādam sabojāt dzīvi tikai tādēļ, ka tas tev nostājies ceļā. Kādēļ tu nevari tai blondajai bārbijai ļaut dzīvot savu dzīvi to tavu pērtiķi. Tikai tādēļ viņa precas ar viņu. Viņa tevi provocē Tes. Ja tu novērstos, viņa pamestu Ričardu, viņa naudu, bērnu, un dzītos pakaļ tev, lai vēl atņemtu Deklanu. - Ella beidza runāt, un es atviegloti nopūtos.
-Tev ir taisnība, es esmu sasodīta muļķe. - es noteicu, un visas drēbes sasviedu skapī. Ella neko neatbildējusi cēlās kājās lai dotos prom.
-Tas laikam arī viss. Es eju dzīvot savu veco dzīvi, pirms satiku tevi un Deividu. - Ella noteica un nostājās durvīs.
-Kā klājās Deividam? - es nomurmināju.
-Viņš ir miris. - Ella atbildēja, un nekavējoties devās prom.