Princešu koledža #342

Pagāja trīs saulainas nedēļas. Neviens mūs ar Deklanu netraucēja un šis bija laimīgākais laiks manā dzīvē. Vakarā mēs apkalpojām pēdējos klientus.
- Deklan? Aizbraucam uz Karolīnu? - Es teicu.
- Kad? - viņš jautāja.
- Kaut vai rīt. - Teicu un piekļāvos viņam.
- Bārs būs jāklapē ciet. Uz cik dienām tu domā? - Deklans šaubīdamies teica.
- Varētu uz kādu nedēļu. Iedod pieskatīt Dženetai. - Es teicu.
- Nē nē nē. Dženeta katru dienu ved šurpu puišus, viņa katru dienu ar citu pārkārusies pāri letei laizās, un viņa viņiem dod pašus dārkākos dzērienus bez maksas. Labāk nē. - Deklans teica.
- Tev taču ir kāds draugs, kas tev ir kā brālis? - Es teicu, cerēdama uz pozitīvu atbildi.
- Man ir tādi divi. - Deklans teica un iesmējās.
- Nu tad. - Teicu un pasmaidīju.
- Krāmējam mantas? - viņš priecīgs teica.
- Piezvani viņiem. - Es teicu un ielēju alu Metjū, kas tikko ieradās.
Deklans piegāja pie kāda galdiņa un sāka runāties ar kādu foršu vīrieti. Vīrietis pamāja ar galvu un jau pēc brīža stāvēja man blakām, kā bārmenis ar stāžu. Tā vismaz izskatītos, ja parasts cilvēks ienāktu šeit. Deklans mani paķēra aiz rokas un mēs uzgājām augšā.
- Ieliec peldenes, tur ir pludmale. - Es teicu. Kamēr Deklans krāmēja koferī mūsu mantas, es meklēju kādu lidojumu uz Karolīnu. Sākumā meklēju kādu lidojumu, kas notiek rīt, bet atradu tādu, kas bija pēc trim stundām. Momentāli nopirku biļetes, un jau pēc šīm trim stundām mēs sēdējām lidmašīnā. Mēs pacēlāmies. Deklana galva atstutējās pret manu plecu un viņš aizmiga, bet es lūkojos ārā pa logu. Mākoņi izskatījās, kā baltas cukurvates, un saule mirdzēja, kā vasaras vidū, laigan bija jau Augusta beigas.... "MĒS TULĪT NOSĒDĪSIMIES SAULAINAJĀ KAROLĪNĀ. PIESPRĀDZĒJIET DROŠĪBAS JOSTAS." - stjuartes balss teica. Es attapos no miega un pasmaidīju.
- Karolīnas lidosta! - priekā iesaucos, nejauši pievēršot citu cilvēku uzmanību.
- Princese? - no visām malām atskanēja klusas balsis. Es piesedzu savu seju un ieslīdēju dziļāk krēslā. Pēc brīža pie manīm nāca cilvēki ar fotoaparātiem un lapiņām, ko parakstīt. Kāpēc mēs vel neesam nosēdušies? - es nodomāju
- LŪDZU APSĒŽATIES UN PIESPRĀDZĒJAT DROŠĪBAS JOSTAS! - stjuarte vēlreiz teica, bet tas neatturēja cilvēku pūli. Kad lidmašīna nosēdās es pamodināju Deklanu, mēs aizskrējām pakaļ bagāžai un es iegāju tualetē, lai nomaskētos. Sataisīju izlaistos matus astē un uzliku tumši zilas saules brilles. Ievilku vaigus, lai seja izskatītos kalsnāka un biju gatava. Pati knapi sevi atpazinu un gāju ārā no tualetes kopā ar bariņu vidusskolnieču. Pie tualetes gaidīja vairāki cilvēki. Kādi desmit vai vienpadsmit, bet paldies dievam es iekļāvos meiteņu bariņā. Ejot ārā no lidostas es ieraudzīju, ko šokējošu....