Princešu koledža #292

*Rīts*
Es pamodos izgūlusies pašā vidū. Siltais gaiss bija jūtams arī teltī, un cauri tai spraucās spožie rīta saules stari. Ella bija iespiesta vienā malā, bet Deivids otrā. Es klusi iesmējos un atvilku telts rāvējslēdzēju. Izkāpu ārā un pamanīju, ka Deklans ar visu savu iedzīvi ir pazudis. Es sāku birdināt zālē asaras, un džempera puedurknē slaucīju izplūdušo kosmētiku.
- ko es esmu izdarījusi... - šņukstēju un uz ceļiem apsēdos vietā, kur vēl vakar stāvēja Deklana telts. Man blakām zālē klusi apsēdās Ella un neko nejautājot glāstija muguru. Es viņu apskāvu.
- Karolīnā palika mana "labākā draudzene", bet viņa nekad nev pret mani izturējusies ar tādu labestību un iecietību, kā tu. - es teicu. Viņa pasmaidīja. Pēc brīža no telts izrāpās arī samiegojies Deivids. Viņš aplika savu roku man ap plecu, un noskūpstīja mani. Es viņam atbildēju lai gan vēljoprojām man galvā bija tikai Deklans. Ella ķiķināja, bet es uz viņu paskatījos nosodoši un vienlaikus arī pateicīgi.
- Dodamies novākt telti. - Deivids ierunājās un piecēlās kājās. Es arī piecēlos, bet viņš norādīja, ka visu idarīs pats.
***
*Deklana skatapunkts*
Brīdī, kad pār Tesas lūpām nāca vārds "nē", mana sirds salūza. Patiesībā man nevajadzēja viņu uzņemt pie sevis. Man nevajadzēja uzzināt, ka viņa ir princese un vispār es nevēlos viņu pazīt. Es nožēloju katru savu soli, ko biju veicis.
***
Es noklāju zālē pledu, un slēpjoties aiz krūmiem uzvilku savu iemīļoto "victoria secret" peldkostīmu. Mēs abas ar Ellu nogūlāmies un klačojāmies par manu un viņas dzīvi. Tad viņa mani pārsteidza ar jautājumu....