Manā istabā ienāca mamma. "Mums vajag aprunāties." Mamma noraizējusies teica. "Par to, ka man jābrauc uz princešu koloniju? Tulīt sakravāšu mantas."es tēloju noskumušu. Mēs nokāpām lejā, un tur stāvēja tētis ar kāzu kleitu rokā. "Jūs precēsieties?" Es jautāju smejoties. "Nē mīļā, tu precēsies." Mamma teica, uzlikdama tētim uz pleca roku. "Tevi tur arī sūtīs uz to koledžu." Noella vienaldzīgi teica, pētīdama savu manikīru. "Es neprecēšos." Satraukta pacēlu balsi. "Tikkai tad tu iemācīsies, kas ir vīrietis un, kas ir mīlestība." Teica mamma. "Iebāziet to kleitu sev... Izmetiet miskastē. Es nekur negribu braukt." Es teicu. "Tici man mīļā. Pēctam teiksi mums paldies. Ej sakravāt koferi un ieliec tur vismaz piecas svētku kleitas." Tētis teica un kāzu kleitu iedeva mammai. "Un uzvelc kautko, kas neatklāj tik ļoti tavu ķermeni." Mamma teica. Es uzskrēju uz savu istabu, un spēcīgi aizcirtu istabas durvis. "Nekad negribu viņus vairs redzēt. Gribu citu ģimeni." Bubināju, ar spēku izvelkot koferi, kas stāvēja ierakts kautkādās mantās. Sametu tur kleitas, un pēctam šortus, svārkus, īsus krekliņus, augstpapēdenes un citus aksesuārus. Pati uzvilku melnas džinsenes, skaistu krekliņu ar zilonīti, un tirkīza zilus vansus. Sataisiju matus copē, paņēmu koferi un kāpu lejā. Mamma mani gribēja apskaut, bet es viņu viegli atgrūdu, un izgāju ārā no mājas. Tur stāvēja mūsu ģimenes šoferis Maiks. Viņš mani aizveda līdz lidostai, un pavadija līdz lidmašīnai. "Vēlu veiksmi mīlulīt." Viņš teica. Es Maiku pazīstu jau no bērnības. Viņš mani gandrīz vai uzaudzināja, līdz brīdim, kad es pieaugu, un vecākiem viņu vairs nevajadzēja. Tagad Maiks ir tikkai šoferis. Es viņu apskāvu, un iekāpu lidmašīnā.. Ceļš bija ilgs un garlaicīgs. Man visus gribējās pasūtīt piecas mājas tālāk. Un vienīgie cilvēki, pēc kuriem es ilgojos, bija Džeina un Ričards. Pēc trim stundām nokļuvu "princešu koledžā". Šī vieta bija tik grezna, un liela. To pat varētu nosaukt par pili. Es viena pati staigāju pa klusajiem gaiteņiem, līdz dzirdēju no tāluma smailu papēdīšu sišanos pret zemi. Pēc brīža man pretī nāca sieviete, ar matiem, kas saņemti stingrā copē, tumši sarkanām lūpām, melnu kleitu, kas sniedzas līdz ceļiem. "Kas jūs esat?" Viņa man nopietni jautāja. "Ā, emm, princese Tesa." Es kautrīgi teicu. Šī sieviete izskatījās barga, tāpēc nevēlējos pateikt neko lieku. "Ā, Tesa. Es tev ierādīšu istabu. Uzvelc svētku drēbes, jo pēc stundas būs atklāšana. Pastāstīšu visu, kas tagad jāzina. Lielā zāle atrodas simtu četrpadsmitajā koridorī, pašā galā. Pēc zīmējumiem uz griestiem visu sapratīsi. Ā, un uz atklāšanu velc savu kroni. Tiksimies tur. Starp citu, lai cik jauna nu nebūtu, šādas drēbes princese nevalkā." Viņa teica. Es paskatījos uz leju, un nosarku. Kad viņa parādija istabas durvis, es iegāju iekšā, pateicos un aiztaisiju tās. Ee viņu pie sevis izmēdiju, bet kad pievērsos istabai, man mute atkārās vaļā. Istaba bija liela un skaista. Mana sapņu istaba. Nogāzu koferi, un sāku lēkāt pa gultu. Es vel nebiju apskatījusies vannasistabu. Tā bija burvīga. Tur bija liels spogulis, duša, un liela vanna. Tikkai pēc brīža pievērsos drēbēm. Es uzvilku nakts zilu pieguļošu kleitu, uzliku rotas, izlaidu matus, uzliku kroni, un biju gatava. Kā sieviete teica, es orjentējos, pēc griestu zīmējumiem, bet tik viegli tikt līdz tai zālei nemaz nebija. Beigās redzēju lielās durvis, un aiz tām dzirdēju mierīgu, un klusu klasisko mūziku. Kad atvēru durvis un gāju iekšā, man uzskrēja…
Tev patiks šie raksti
