Pirmā norāde.
Meitene pamodās dēļ spožās saules, kas spīdēja viņai sejā. Karmena nekad nebija sajutusi sauli. Viņai tas bija tā pat kā mēness visiem pārējiem. Viņa zināja kas ir saule, bet ja būtu akla nekad nezinātu vai saule spīd vai nespīd.
Viņa atstutējās uz elkoņiem. Karmena pavisam lēnām ievilka dzestro ziemas gaisu un tik pat lēni to izpūta. Viņa jau bija gatava doties prom, bet tad ieraudzīja sarkanu zīmīti uz zemes.
Ja gribi atrast sava brāļa slepkavu sāc ar vietu, kur viņu iepazini.
Xo xo
Tavs sargenģelis. :*
Karmena nespēja noticēt, ka viņai jāatgriežas atpakaļ skolā. Viņai tas likās tik nereāli kā pati ziņa, ka kāds bija viņai blakus un viņa to pat nesajuta. Viņa nodrebinājās. Viņai bija par šo zīmīti dalītas jūtas, viņai bija bail par to ka kāds varēja tik vienkārši pie viņas pieiet un kko nolikt, bet no otras puses viņa nevarēja sagaidīt, kad viņa atkal satiks Kameronu. Un nākošreiz, kad viņa viņu satiks viņa būs gatava.
Skola.
Karmena bija savus sniegbaltos matus sasējusi zirgastē. Viņai mugurā bija džinsa bikses un biezais mētelis. Viņa atvēra durvis un par tām iegāja kādreizējā skolā. Viņa uzreiz devās uz direktores kabinetu, lai varētu aizpildīt dokomentus.
Viņā bija manāms uztraukums, kaur arī viņa šeit nebija bijusi jau 15 gadus viņai bija bail, ka kāds viņu atpazīs. Meitene uzvilka cimdus augstāk un pieklauvēja. Caur visiem cimdiem uz durvīm parādijās sarma. Meitene nobālēja mazliet. Neviens nedrīkstēja par viņas spējām uzzināt.
Aiz durvīm vecas kundzes balss aicināja iekšā. Viņa atvēra durvis un apstājās. Direktores bija mainījusies un viņa mazliet uzelpoja un nomierinājās. Viņa apsēdās nebaidoties, ka aukstums izlauzīsiet pat caur drēbēm. Meitene lēnām aizpildīja dokomentus. Un direktore iedeva jau stundu sarakstu kā arī kas jāiegādājas.
Karmenai bija pašai savs konts. Māte un tēvs jau zināja pirms tam, ka pienāks diena, kad viņa aizies. Viņa bija iegādājusies jau visu. Un aizgāja uz vienu no savām iemīļotajākām vietām mežā.
***
Bija pienākusi diena, kad viņai ir jāiet uz skolu. Mietene pat bija nopirusi pulksteni, kurš pirms tam viņai nebija vajadzīgs.
Viņai riebās vilkt mēteli, bet lai neizraisitu aizdomas viņa to vilka. Viņa bija nopirkusi cimdus, kas sniedzās viņai līdz elkoņiem, jo viņa nevēlējās kādu sasaldēt.
Viņai bija grūti ieiet skolā, jo bija sajūta, ka atkal viss notiks no jauna, bet viņa saņēmās un ar augsti paceltu galvu iesoļoja tajā. Viņa juta visu savu ķermeni noklātu ar skatieniem. Viņai skatieni sekoja pat līdz ģērbtuvei.
Ģērbtuvē bija mazāk cilvēku, kas viņu iepriecināja. Viņa lēnām novilka mēteli un aizgāja uz kabinetu. Viņa šo skolu pārzināja kā savus 5 pirkstus, tādēļ zināja, kur atrodas kabinet, kur viņai notiks matemātika.
Klasē bija kādi 20 cilvēki un visi skatieni bija piesaistīti man. Meiteni nekad nebija uztraukums, ka uz Viņu skatijās. Meitene apsēdās pirmspēdējā solā. Lēnām visi bija Karmenu aplūkojuši, bet viens skatiens viņu vēl ilgi vēroja. Tāpēc Karmena pagriezās apkārt. tur sēdēja zēns ar koši koši dzltenām acīm.
Viņā kaut kas nebija kā vajag un viņa to sajutu, bet neļāva uztraukumam pārņemt sevi, jo tad zeme sasals.
Skolotāja lēnā solī ienāca klasē un Karmenai mute pavērās. Meitene viņu atpazinu. Viņa sāka uztaukties un juta kā aukstums pārņem Viņu, bet viņa meiģināja nomierināties. Viņa pamanīja, ka zem plauktām parādijās sarma, bet KArmena to noslēpa ar grāmatu. Viņa ieelpoja, izelpoja, ieelpoja,izelpoja. Aukstums atkāpās un meitene pievērsa savu skatienu parkam, kas atradās pie skolas. Skolotāja sāka visus sauk pēc kārtas, lai atdzīmētu, kas ir klasē un kas nav.
-"Karmena Lagzdiņa."
-"Šeit." Meitene atbildēja.
Viņa uzmeta Karmenai skatienu un novērsās.
Stundas pagāja nemanot, bet meitene nezināja, kas viņu sagaida vēlāk.
