Tiešām atvainojos par retajām daļām, bet es neesmu rakstāmmašīna, lai liktu pa vairākām daļām dienā. Bet es cenšos, piedodiet 
***
Ar naidīgu, bet nedrošu skatienu es palūkojos uz Aleksu un izrāvu savu roku no viņa skavām. Uz Aleksa lūpām uzplauka netīrs smaids, kas lika man atcerēties to dienu... Ar nepatīkamu zoss ādu es sāku spraukties cauri cilvēkiem, meklēdama vannas istabu.
- Pelīt neskrien prom, es gribēju vienkārši uzzināt kā tev klājas. - Viņš slimi sauca man pakaļ.
Savācot visus savus spēkus es sāku iet ātrāk, kas lika man sapīties garajā kleitā. Kārtējie lamuvārdi pameta manas lūpas un es panikā saspiedu acis. Aizskaitot līdz trīs es tās atvēru un turpināju iet uz priekšu. Pats galvenais tagad ir palikt mierīgai, jo inhalātora man nav... Kāpēc es to nepaņēmu ? Konors tā jau liek man jukt prātā ar savu uzvedību un tagad vēl Alekss ?!
Pamanot sievieti izejam laukā no telpas, es pamanīju flīzes. Ja ir flīzes, tātad tā ir tualete vai vannas istaba... vai ne ? Domās es sakurustoju pirkstus un devos tajā virzienā.
- Eleanor ? Uz kurieni tu dodies ? - Konora balss piepildīja manas ausis.
Strauji es pagriezos pret viņu un redzeju Aleksu viņam blakus. Sakožot zobus, es neko neatbildēju un ieskrēju vannas istabā aiz sevis aizslēdzot durvis. Saspiežot lūpas es centos nemirkšķināt, lai neizbojātu kosmētiku. Ievelkot elpu pēc elpas, es sāku nomierināties, bet panika un atmiņas atnāca atpakaļ, kad Konors sāka sist man pa durvīm.
- Eleanor, goda vārds atver vaļā durvis. - Konors rūca otrpus durvīm.
Šis vakars nekādīgi nevar kļūt labāks. Aleks ir te, Konors jau ir dusmīgs uz manis un lai to izlabotu man ir jāuzvedās tā itkā nekas nav noticis, ko es arī darīšu. Sakārtojoties es pasmaidīju pati sev spogulī un atvēru vaļā durvis.
- Tu man pat sakārtoties neļauj. - es klusi atcirtu un gāju tālāk.
- Piedod, man likās, ka kaut kas ir noticis. Viss labi vai ne ? - viņš jautāja apliekot roku man ap gurniem.
Ieņemot dziļu elpu es pasmaidīju un piekrītoši pamāju ar galvu, kamēr Konors veda mani atpakaļ viņa tēva un Aleksa virzienā. Mans kuņģis sagriezās un plaukstas sāka svīst.
- Tev tiešām viss ir labi ? - Konors jautāja saraucis uzacis.
Pēkšņi es sabruku un noraidoši pamāju ar galvu, ļaujot dažām asarām pamest manas acis.
- Es tiešām nejūtos labi, es gribu doties prom... piedod Konor. - es klusi teicu pieliktdama roku pie savas mutes.
Konors paņēma manas rokas savējās un uzmanīgi skatījās man virsū.
- Kas noticis, kāpēc tu nejūties labi ? - viņš man jautāja cītīgi vērojot mani.
- Es nezinu, es vienkārši negribu atrasties cilvēkos šādā stadijā. Tu neuztraucies, es pazvanīšu savam tētim un viņš atbrauks man pakaļ. - es ātri noteicu un sāku iet prom.
- Nē, nē es tevi nekur tagad nelaidīšu. Gribi, tu vari aiziet atpūsties augšstāvā manā vecajā istabā ? Tur ir manas drēbes, kuras tu vari uzvilkt un televīzors, bļāviens kas tik tur nav ? Bet lūdzu paliec ? - viņš lūdzās.
Nolaižot skatienu uz grīdu es piekrītoši pamāju ar galvu.
- Bet tu taču pēc tam atnāksi vai ne ? - es jautāju
- Princess, es tur būšu ātrāk kā tu iedomājies. - Viņš pasmaidīja un aiz rokas veda mani augšā pa greznajām kāpnēm.
