Piedodiet par to, ka vakar nebija nodaļas. Īsti nav laika, rakstīt vairāk 
***
Pēc dīvainajām sarunām sēžot uz virtuves letes, Konors man palūdza pamaisīt dārzeņus mērcē. Neziņā es piekirtu un sāku darboties, kamēr Konors pats pazuda viesistabā. Pat desmit sekundes nepagāja pirms viņš ieskrēja atpakaļ piekodinot, lai es nepametu virtuvi. Viss kas man atlika, bija tikai piekrišana.
Pēc apmēram divdesmit minūtēm es jau biju izslēgusi plīti un dzēru savu tēju atspiedusies pret ledusskapi. Man bija grūti cīnīties ar savu ziņķārību, domājot kas viņam ir saplānots.
- Esmu atpakaļ ! - Viņš bez elpas iesaucās ienākot virtuvē
- Ko tu tur darīji ? - es jautāju
Viņš iedeva man viltīgu smaidu un neziņā paraustīja plecus. Konors sāka likt visu pa šķīvjiem pie reizes izvelkot savus saldumu krājumus no skapja.
- Gatavojos zombiju apokalipsei. - viņš pateica, kas lika man iesmieties.
Kad viss bija salikts pa traukiem mēs paņēmām visu un gājām uz viesistabu kas lika man atkārt žokli šokā. Bet tā vietā, lai nomestu traukus es noliku tos kārtīgi pie mazās spilvenu mājiņas, kas bija izrotāta ar lampiņām. Viss izskatījās tik satriecoši un piemīglīgi... Nemaz nedomājot es ieskrēju Konoram rokās un apķēru viņu.
Jā es zinu... es arī kaut ko tādu negaidīju no sevis, bet Konors arī ... kurš būtu domājis, ka tomēr viņam ir sirds un nevis akmenis.
- Tas ir satriecoši ! - es teicu apvijot savas kājas ap viņa vidukli un saspiedu viņu cieši.
Konors atbildē iesmējās un apķēra mani tik pat cieši atpakaļ, kas lika manai sirdij pukstēt ātrāk.
Pagaidi ko ?! Nē, nē es tikai... jokoju ? Man viņš patīk tikai kā igns draugs. Mana sirds sāka pukstēt ātrak, tikai tāpēc, ka viņš mani saspieda un jā... man nav gaisa.
- Zini cik grūti bija izdomāt ko izmantot kā statīvu uz kā pārklāt segu ? - viņš iesaucās noliekot mani uz zemes
- Ja godīgi man ir vienalga, jo tu tik un tā izdomāji risinājumu. - es skaidroju ierāpojot iekšā mazajā 'teltī'
Konors ieslēdza televīzoru un ieslēdza kaut kādu filmu... kad subtitri izlēca uz TV es gandrīz vai iespiedzos aiz prieka. Šis vakars nevar būt vēl labāks
- Kā tu zināji, ka Karalis Lauva ir mana mīļākā multene ? - es jautāju
Konors paraustīja plecus un ielīda man blakus, ļaujot man izmantot viņu kā spilvenu.
- Tā ir arī mana mīļākā multene. - viņš pasmaidīja
***
Multenes beigās es jau biju pārēdusies un nespēju noturēt savas acis vaļā. Konors nav teicis ne vārda vismaz kādas desmit minūtes, kas lika man palūkioties uz augšu. Par brīnumu viņa acis bija vaļā, bet tās lūkojās uz manis.
- Drīkst tevi noskūpstīt ? - viņš klusi man jautāja
Nezinot ko teikt manas acis panikā skraidīja pa viņa seju,meklējot kaut vai mazāko pazīmi cerībā, ka viņs tikai joko. Konors noliecās līdz manai sejai, bet viņa lūpas saskārās ar manu vaigu.
