alohāaa,mani dārgie draugi un mīļie lasītāji. Es jūtu,ka šobrīd PAMATĪGI stagnēšu ar "Mekletākās" turpinājumu, tāpēc varu teikt,ka stāsts tiek mazliet iesaldēts.
Bet, jūsu ievērībai publicēšu te savu darbu,kurš ir mans labākais darbs (vismaz man tā šķiet) un jā. Tas ir pabeigts un ceru,ka jums patiks.
Prologs.
Šarlote pastiepās pirkstgalos, lai no plauktiņa paņemtu vienu no auklītes dāvinātajām izsmalcinātajām porcelāna lellītēm. Meitene, lai gan nāca no augstām aprindām, uzvedās kā tipiska izlutināta aristokrātu atvase- viņas statuss sabiedrībā ļāva skuķim rīkoties kā sirds kāro.Meitene bija par mazu augumā, tamdēļ paņēma tabureti, lai uz tās pakāptos. Šarlote bija viens no tiem nedaudzajiem bērniem, kas parasti spēlējas vienatnē, nejūtoties slikti. Vecāki jau kopš meitas dzimšanas viņai vēlēja atrast labu vīru ar statusu kā viņiem.
Visbeidzot Šarlote tika pie lellēm. Viņa paņēma vienu no tām, ko auklīte bija iesaukusi par Elizabeti. Lellei bija tumši mati, ziedoši vaigi un rūtaina kleitiņa. Mazo bērna istabiņu piepildīja Šarlotes zvārgulītim līdzīgie smiekli. Viņa vēlējās paņemt visu uzreiz, lai nebūtu jākāpj turp un atpakaļ. Diemžēl viena no lellītēm, ko viņa ņēma, izslīdēja meitenei no rokām, sašķīstot porcelāna pelnos. Šarlote vēl brīdi vērās pelnos, kas vēl tikko bija ar formu, skaistu cilvēka veidolu. Tagad tas sašķīda. Un Šarlote, jau maza būdama zināja, cik trausla ir cilvēka dzīvība.
12 gadus vēlāk.
Mulsi pasmaidīju, vērojot šīs skolas studentus. Daudzi puiši, mani ievērojot, samiedza acis. Nolāpītā prese. Viņi noteikti apzinājās, cik vērtīgi ir mani dabūt gultā. Bet māte mani bija labi apmācījusi. Es zināju, ka man jāizvēlas puisis, kas apmierinātu manu vecāku prasības. Puisi, kas redzētu mani nevis kā statusu sabiedrībā, bet kā personību ar jūtām un cerībām. Bet dažreiz šķita, ka tas nebūs iespējams.
Izņemot gadījumu neilgi pēc lelles sašķīšanas manā istabā. Māte todien man nopirka divas jaunas vietā, bet tas nemainīja to, ko es redzēju. Pārspīlējot varēju teikt, ka lelle bija kāds cilvēks, kuraliktenis bija manās rokās. Lellei bija jānokrīt. Cilvēkam bija jāmirst.
Es par daudz lasu romānus. Laikam tāpēc mans dzīves skatījums ir daudz savādāks nekā citiem. Es saskatu lietas, kuras citi neievēro. Es pievēršos niansēm, kuras citi ignorē. Es saskatu būtību, nevis esamību. Un tāda ir un būs mana dzīve. Visi šie atlikušie vidusskolas gadi.
Todien, ar māti ejot gar parku, ievēroju kādu zēnu, kuru bieži manīju centrālajā laukumā pie teātra. Viņa seja vienmēr bija traumēta- zilumi, izsitumi un asins izplūdumi rotāja puiša seju. Reiz manīju viņu pieklibojam, nesot maizi mājās. Dažkārt viņš vispār pazuda. Es neko par viņu nezināju. Māte, ieraugot, kas pievērsis manu uzmanību vien nošņāca, ka mums ir jāturas tālāk no salašņām. Puisis nekad neskatījās nevienam acīs, viņa skatiens bija nodurts.Nekad nebiju redzējusi viņa māti vai tēvu, vai mūķeni, kas viņu pavadītu. Bet es saskatīju dziļāku būtību, puisis cīnījās pret likteni. Tikai tagad es vairs viņu nesatiku. Man bija jāpiedalās dažādos pasākumos un preses intervijās. Varbūt viņš jau bija apprecējies un pārcēlies uz Jauno Pasauli. Varbūt viņš jau bija miris. Varbūt viņš bija kļuvis par vienu no tiem „ielas bērniem”, ko tik bieži aprunā sabiedrībā. Lai nu kā, viņā kaut kas bija.
Pie universitātes apstājās mans limuzīns. Tēvs neapšaubāmi gādāja par to, lai es nevazātos apkārt, bet gan būtu mājās. Man bija ierobežota dzīve, ne jau tā, kā visiem šķiet. Būtībā manu dzīvi izplānoja ilgi pirms manis. Viss bija sakārtots pa plauktiņiem- mācības, cilvēki, ar ko tikties un tā tālāk.
-Sveiks, Vincent.- nomurmināju, iekāpdama mašīnā.
-Laba diena, Šarlotes jaunkundze.- vīrietis noņēma cepuri un paklanījās.- Vai zināt, ka jūsu māte un tēvs ir uz vāka? Viņi ir guvuši tos dokumentus, šodien paredzētas lielas svinības.
-Ak tā.- vienaldzīgi nomurmināju un vēros ārā pa logu. Kaut kā trūka manas dzīves mozaīkā. Tikai nekad nevarēju saprast kā. Atkal prātā uzpeldēja sašķīdusī lelle, bet, kāpēc?
Vincents mani izlaida pie mūsu savrupnama. Viņš paņēma manu somu un citus iepirkumus, ko iepriekš bija veicis esot veikalā. Gandrīz skriešus devos uz mājām, mērķis bija mana istaba. Kad nonācu tajā, aizslēdzu durvis un apgūlos gultā. Vienmuļi skatījos griestos, tad pārvēlos uz vēdera un ieslēdzu televizoru.
-Šodien, pusdienlaikā pie Rosa bulvāra apzagta Meijas banka. Aizdomās turamais esot kāds jauneklis.- ekrānā parādījās bilde. TAS BIJA VIŅŠ! TAS BIJA TAS PUISIS.
Viņš nekur nebija pazudis.Viņš bija pazudis citā nozīmē. Pazudis sevī.
Izslēdzu televizoru un izslīdēju no gultas. Paņēmu pledu, kuru no rīta atstāju mētājamies uz krēsla atzveltnes un apsēdos uz platās palodzes. Tur, kā ierasts, stāvēja manis lasīto grāmatu kaudzīte. Virspusē bija Sesīlijas fon Zizegārdas „Klačiņa.” Ieņēmu vietu un atšķīru vietu, kur iepriekš biju apstājusies.Centos lasīt bez brillēm, bet tas sagādāja grūtības. Kā alternatīvu skolā izmantoju lēcas, bet lasīt bez brillēm nebija iespējams, burti miglojās. Nometu grāmatu uz zemes un pievēru acis. Garām mūsu mājai aizbrauca ātrgaitas vilciens, izgaismojot tumsā žilbinošu ceļu. Viss jau pamazām sāka satumst, zaudējot krāsas.
-Šarlotes jaunkundze, vecāki jūs gaida vakariņās.- auklīte, nedaudz paverdama durvis, noteica.- Šovakar jums esot jāizskatās apburoši, lai gan jums, mīļā, tas izdodas ikreiz. Ak, mīlīt, kā tu esi izaugusi!- auklīte notrausa asaru.- Labi, es nu došos.
-Es negribu vakariņot. Neesmu izsalkusi.- nožāvājos un nokāpu no palodzes.- Pasaki Edvardam un Valentīnai, ka šovakar jūtos slikti. Lūdzu, auklīt?- samirkšķināju acis un atgriezos gultā.
-Vai mīļā, tu esi tik bāliņa!- auklīte sasita plaukstas.- Man tev kaut ko atnest? Zāles?
-Nē, es tikai esmu sagurusi pēc skolas, auklīt. Tas arī viss.- aizvēru acis.
-Lai tā būtu, ar labu nakti, Šarlote.- auklīte noteica un izslēdza gaismas.
-Arlabunakti auklīt.- noteicu un ļāvos miegam.
Oskara perspektīva.
Izšķaidīju stiklu, kas atradās pie sienas. Tēvs tāpat šovakar nepārnāks. Man bija apnicis tas, ka viņš šeit visu ir izklājis ar spoguļiem, lai patīksminātos, ka ir sakropļojis paša dēlu. Vismaz man šodien bija veicies. Šodien bija balle kultūras namā, ieeja nesagādāja nekādas grūtības, turklāt apzagt bagātus snobus vienmēr ir bijis interesanti. No somas izpurināju vairākas zelta ķēdītes, mobilos telefonus un dārgakmeņus. Nē, šodien nebija gājis tik raiti. Rosa banka bija nieks, man izdevās sašaut kameras. Tomēr kaut kas nebija pareizi.
Apsēdos uz gultas, kuras matracim cauri jaubija izdūrušās atsperes. Gulta pretojoties nočīkstēja. Biju jau pieradis pie šī grausta, kur dzīvoju ar psihopātu-tēvu. Šovakar, kā katru otrdienu, viņš ar citiem „bēdu brāļiem” saskandina glāzes bārā. Rīt droši vien pieprasīs visu, ko ieguvu, lai to ieķīlātu.
Plus vēl man ir policija astē. Tomēr man ir nostādīts mērķis. Apnicis būt kabatzaglim un visus ienākumus dalīt ar tēvu. Nē, viss mainīsies. Paņēmu somu un sametu tajā drēbes, naudu un vēl dzīvībai vajadzīgos niekus- ātrās palīdzības somiņu, telefonu, atslēgas un lauzni. Nešaubīgi šovakar nāksies aizdzīt mašīnu, lai tiktu kaut kur ārpus robežas. No plaukta paņēmu saulesbrilles, kas aizsedza lielāko daļu sakropļotās sejas un uzvilku kapuci. Ārā sāka līt, un nepagāja ilgs laiks, kad džemperis izmirka.
Soma traucēja iet- tā bija salīdzinoši smaga. Ceļmalā bija novietots kāds sedans. Izņēmu lauzni un klusi pielavījos pie mašīnas. Nepagāja ilgs laiks, kamēr neitralizēju signalizāciju un iedarināju motoru. Somu nometu sev blakus un uzsāku braukt.
Pabraucu garām pilsētas ievērojamākajai universitātei, kur apgrozījās viss sabiedrības krējums smalkās štātēs.Tā iedomīgā izteiksme, kas gulās viņu sejās.. tas derdzās. Tas, ka viņiem ir paveicies, nevis tā kā man. Es dzīvoju savu dzīvi kā dzīvnieks. Vispirms mana ģimene. Māte, kuru tēvs nogalināja pēc manas dzimšanas un es pats, kas līdzās savai dzīvībai, glāba arī viņējo. Tēvs, kurš varēja dauzīt savu dēlu par visu, kas ienāca prātā. Jā, viņš mani sakropļoja, sejā iešļakstot tīru sālsskābi. Ja man būtu kāds, kam to pateikt, droši vien būtu nonācis kādā bērnunamā, bet man lika to noklusēt. Tā nu es kļuvu par zagli- kropli, kas uztur savu nožēlojamo dzīvi un tēvu. Tikai tēvs drīz atdos galus bez manis.
Apstājos pie kāda lēta hosteļa pilsētas otrā galā. Mašīnu novietoju strupceļā turpat blakus. Izņēmu somu un devos uz noplukušo ēku.Telpā bija silti un mājīgi, laikam tā to sauc. Te bija gaišas mēbeles. Cilvēku nebija nemaz, izņemot kādu sievieti ap trīsdesmit, kura grozījās pie kases.
-Numuriņu uz nakti.- noliku naudu uz letes. Sieviete tikai kaut ko notrallināja un aizgāja pēc atslēgas. Viņas seja bija savilkta smaidā, uzkrītoši pretīgi salkanā smaidā. Viņa pasniedza atslēgas un turpināja kaukt..dziedāt līdzi.
Numuriņš 35. Nu, ko. Ar šo graustu sāksies mana dzīve.Stāvoklis istabiņai nemaz nebija tik slikts, normāla gulta, dažas tumšas krāsas mēbeles un gaišas sienas. Nometu somu uz galda un apgūlos gultā, kuras matracim nebija ne vainas.
Ledusskapī bija palikuši daži aliņi un uzkodas. Paņēmu vienu pudeli un ar šķiltavu galu atkorķēju korķi. . Uz galda starp pelēkām avīzēm bija uzlikts žurnāls, kur uz vāka bija attēlota aristokrātu ģimene. Uz vāka esošo meiteni pazinu no attāluma, bieži redzēju viņu pie bagātnieku skolas. Viņa bija viens no tiem cilvēkiem, kurus es apskaudu. Tomēr bija dīvaini, ka viņa nešķita to izbaudām. Nē, cilvēki bija smieklīgi, tiešām smieklīgi.
Šovakar būtu izdevīgs vakars, lai dotos „nakts medībās” manā stilā. No somas izņēmu koledžas jaku, kura bija pietiekami silta, lai nenosaltu.Par spīti tam, ka bija tumsa, man nācās uzvilkt saulesbrilles. Vislielākais risks pastāvēja tieši tad, kad cilvēki pievērsās manai sejas daļai, kura bija sakropļota. Tas radīja aizdomas arī tad, kad manu seju sedza saulesbrilles. Īpaši tumsā.
Viesnīcas administratore, vai nu kas tur viņa bija, joprojām jautri čaloja pie sarkankoka letes, paralēli krāsojot kosmētiski koriģētās lūpas spilgti rozā tonī. Nepietiek ar to, ka viņas mati jau bija blondā tonī ar melnām šķipsnām. Klauns. Pilnīgs stila klauns un moceklis.
Protams, naktī izdevīgāk bija pārvietoties ar mašīnu, bet efektīvāks laupījums izdevās rīkojoties nemanāmi. Mašīna radīja troksni un citas ķibeles. Vecās labās pastaigas..
Cilvēku ielās nebija daudz. Daži bagāti- dzēruši snobi steberēja pa ielām savos bariņos, izkliegdami protestus pret valdību, kas viņus nemaz neietekmē. Iegāju kādā noplukušā ēstuvē, kura bija salīdzinoši piepildīta. Pie bāra sēdēja pensijas vecuma vīrs, kuramap roku bija piecdesmit karātu zelta pulkstenis ar dimantu ciparnīcu. Skaidrs kā diena, ka vecajam bija biezs maks, par to liecināja gan smalkais Armani uzvalks un botokss vaigos. Viņa āda jau vien varētu maksāt tuvu miljonam. Blakus viņam apsēdās aptuveni divdesmit trīs gadus veca rudmate, tērpusies apspīlētā kleitā, tumšās tīkliņzeķēs un melnos, garos ādas zābakos. Viņas gaita un kopējais paskats liecināja par viņas darbu- prostitūta. Viņa atglauda šķipsnas no kalsnajiem pleciem un tos apvija ap garajiem, slaidajiem pirkstiem. Vīrieša klātbūtnē viņas acis zibēja riebumā un iekārē, pēc naudas, protams. Uzsākot sarunu viņa sāka ķiķināt un spurgt, kā maziņa meitenīte Disnejlendā.Žēl, ka vecais tik viegli uzķērās.
Otrā telpas galā bija trīs apaļi galdi, pie kuriem sēdēja draugu bariņš. Visi kaut ko pārmija, tad visi lustīgi iesmējās un pameta ēstuvi, atstādami mūsu trijotni vienatnē.
Apsēdos pie bāra un pasūtīju franču kartupeļus un šķiņķi. Tas vismaz būs iemesls, lai pacenstos aptīrīt veco nelgu.
Pēc dažiem dzērieniem skatiens sāka migloties, kas bija iepriekš izplānotā plāna daļa. Vecais sāka liekties Merisai klāt, kā vēlēdamies šo noskūpstīt vai. Nu jau biju gandrīz sasniedzis maksimālo devu, ko vajadzēja. Piecēlos no krēsla un neuzkrītoši uzgrūdos vecim virsū. Ar ātru rokas kustību izvilku viņa maku un ieliku to savā kabatā. Viņš neko nepamanīja un turpināja flirtēt. Atstāju paša naudu par pasūtīto un izgāju no ēstuves. Noķēru garāmbraucošo taksometru, kuru norīkoju uz Grīniča bulvāri, kas atradās pietiekoši tālu.Izkāpu no mašīnas un pamanīju klubu, kur agrāk ar draugiem pavadījām laiku. Tagad spilgtos neona burtus aizklāja neglīti dēļi un grafiti, izsisti stikli un cigarešu izsmēķi uz balkona, kas agrāk bija pīpētava. Viss bija mainījies- sabrucis līdz pelniem.
Pamanīju kādu stāvu, ejam ārā no kādas smalkas mājas. Pēc tā kā klabēja papēži, sapratu, ka gājēja bijusi sieviete. Neuzkrītoši viņai sekoju. Šovakar man vajadzētu būt uzdevumu augstumos, sazagtvisu, ko var. Meitene bija nodūrusi skatienu un pie sevis kaut ko dungoja. Liels bija mans pārsteigums, kad viņa nogriezās šķērsielā, kas nedaudz tālāk noveda strupceļā.
Kas viņai aiz ādas?
Klusi pielavījos viņai no muguras, aizklājot muti. Strauji apgriezu viņu pret sevi un no džinsu kabatas izvilku kabatas nazi, asmeni pieglaužot viņas kakla izliekumam. Viņa nekliedza, vispār, tikai rūpīgi vērās man sejā. Kas ir ar šo cilvēku?
-Naudu, ātri!- pavēlēju.Viņa iesmējās.- Es nopietni, naudu, vai es tevi novākšu!- piedraudēju, vilkdams asmeni gar viņas ādu. Nedaudz spēcīgāk un viņai būtu pārgriezta rīkle.
-Man nekā nav. Vari pārbaudīt.- viņa atgrūda manu roku un izkratīja kabatas.-
-Forši. Tukša laika šķiešana.- saliku nazi iepriekšējā stāvoklī un atliku atpakaļ kabatā. Aiz mums nokauca policijas sirēnas. Bēgt nebija kur, ko darīt?
-Nāc, es zinu, kā tev palīdzēt, Oskar.- meitene noteica, rāpdamās pa izbīdītajiem ķieģeļiem mūra ēkā, kurai blakus atradāmies. Jautājums. kā, ellē rātā, viņa zināja manu vārdu? Labi, uzzinašu vēlāk.
Dzīvē jau māca- visu vai neko.
