local-stats-pixel fb-conv-api

Plēsoņa4

57 0

Cilvēks ir plēsoņa. Mežonis, kas gatavs nogalināt, lai saņemtu atzinību par savu stiprumu. Plēsoņa vēlas visus kontrolēt. Plēsoņai vienmēr ir taisnība. Plēsoņa vienmēr iegūst to, ko vēlas. Plēsoņa tevi paralizē.

Es raudzījos uz asins peļķi, kas veidojās zem guļošā ķermeņa. Galva bija norauta nost no nekustīgā ķermeņa. Tā mētājās pie manām kājām. Joprojām raustījās meitenes labā acs. Laikam kāds nabaga muskulītis, kurš nesaprata, kas notiek.

Es jutu kā nelabums mani pārņem savā varā. Es pieliecos un izvēmu vakariņas, kuras apēdu pirms desmit minūtēm. Sāku drebēt, aptverot, ka cilvēki mājas iekšpusē nemaz nenojauta, kas risinās mājas pagalmā.

Kāds stulbs instinkts mani mudināja paslēpt ķermeni un izlikties, it kā nekas nebūtu noticis. Taču nazis joprojām atradās man plaukstā. Bija jānoslēpj nazis. Drudžaini apgāju ap mirušo ķermeni un raitā solī devos pie vārtiņiem, kur pirms dažām minūtēm bija izgājis Plēsoņa.

Ārā redzēju Plēsoņas siluetu. Tas pazuda ēnās. Tam sekoju. Sirds man pukstēja kā negudra. Kājas drebēja, bet es nevarēju padodies. Man bija jāuzmeklē Plēsoņa un tā jāsoda.

“Nāc ārā!” Es uzkliedzu uz ēnām. Kāds sakustējās un no ēnām iznāca plēsoņa. Viņa āra drēbes bija noklātas ar asinīm.

“Ko tik ļauni, sirsniņ?” Plēsoņa man uzsmaidīja savu plēsonīgo smaidu, kas atņirdza viņa pretīgos zobus. Es vēlējos tos izraut ārā un pielikt sev pie kakla kā relikviju par savu stiprumu.

“Vai tu aptver, ko tikko izdarīji?” Greizā balsī to jautāju. Plēsoņa mani dzina izmisumā. Kā viņš tā drīkstēja? Tieši manu labāko draudzeni.

“Bet tu tā vēlējies.” Viņš atbildēja, it kā mana vēlme būtu pietiekama, lai kādam atņemtu dzīvību.

“Es to nedomāju nopietni.”

“Draudzenīt,” Plēsoņa pienāca pie manis un pieliecās man tuvāk, lai turpinātu savu sakāmo. “Pār šo pasauli valdām mēs.”

“Bet tev nebija nekādas tiesības nogalināt manu labāko draudzeni.” Es atbildēju, kamēr no vaigiem sāka ritēt asaras. Es necietu Plēsoņu un viņa tieksmes visu iznīcināt. Es vēlējos, kaut es nejustu tik stipras jūtas pret šo briesmīgo radījumu.

“Nu un, atradīs ķermeni, bet mēs jau būsim prom.” Plēsoņa to sacīja tādā tonī, kas lika man iespītēties.

“Nē, nekur mēs nebēgsim.”

“Bēgsim. Tāpat kā toreiz bēgām. Prom no šejienes un uz mežu. Kopā.”

“Es ar tevi nekur nebēgšu.” Atbildēju, pielikdama nazi pie Plēsoņa rīkles. Tas piešķieba galvu un uzjautājoši mani uzlūkoja.

“Vai tiešām tev pietiks drosme to izdarīt?” Plēsoņa atkal atņirdza zobus, it kā zinādams manas bailīgās tieksmes vienmēr neuzdrīkstēties.

Sasodīts, viņš zināja mani pārāk labi.

“Bet es varu tevi nosūdzēt.”

“Kā?”

“Iet atpakaļ un atzīt tavu vainu.”

“Tu to nevarēsi.”

“Skaties.” Es uzsmaidīju Plēsoņai un skrēju atpakaļ uz pagalmu. Ieskrienot pagalmā, manas acis pielipa pie līķa, kas gulēja nekustīgs pagalma zālienā. “Piedod, piedod, piedod.” Ar čukstiem skrēju uz māju, kur mani gaidīja mani vecāki un viņu draugi.

Māte, ieraudzījusi mani, iekliedzās un tēvs piespieda mani pie sienas, sagrābjot mani aiz pleciem.

“Kas noticis, Anna?” Mātes drebošā balss mani pārsteidza. Es lūkojos tēvā, kurš centās valdīt savas dusmas.

“Ko tu izdarīji ar Nelsiju?”

“Tā nebiju es! Tas bija Plēsoņa!”

“Anna, kur ir Nelsija?”

“Viņa ir ārā.” Klusi čukstot atbildēju, bet ar to maniem vecākiem pietika. Tēvs mani atlaida un ar māti izskrēja ārā. Pie manis piesteidzās mana krustmāte un mani apskāva.

“Es zinu, ka tu neesi vainīga, Anna.” Viņa čukstēja un maigi glaudīja manus matus, kamēr es lūkojos uz durvīm, kas tika atstātas vaļā pēc maniem vecākiem. Es izdzirdēju savas mātes kliedzienu un tēva lamu vārdus.

“Es tiešām tā nebiju.” Es čukstēju, kamēr pārējie mūsu radinieki skrēja mums garām uz pagalmu, kur gulēja manas māsīcas līķis. Krustmāte man lika apsēsties uz kāpnēm un pati izskrēja ārā.

Es truli blenzu sienā līdz sadzirdēju ļaunus, dziļus smieklus aiz sevis. Es paraudzījos uz otro stāvu un tur, kāpņu sākumā, stāvēja Plēsoņa un uz mani glūnēja ar savu pretīgo smaidiņu, kas man iekšām lika sagriezties otrādi.

“Es tevi ienīstu.” Es tam uzkliedzu. Tas sāka man tuvoties. Viņa soļi bija smagi un kāpnes iečikstējās ar katru soli, ko viņš spēra.

“Anna, mēs atgriezīsimies trako namā!” Plēsoņa no laimes mirdzēja. Es vēlējos viņam iesist, vēlējos viņu nosist, vēlējos nodurt un pakārt. Varbūt arī izņemt dažus orgānus, kas ļāva tādam ļaunumam pastāvēt.

“Liec mani mierā!”

Plēsoņa pasmīkņāja un papurināja savu galvu noraidošā veidā. “Saulīt, mēs esam kopā uz mūžu!”

Es sāku kliegt, kad Plēsoņa satvēra mani un vilka uz kāpņu leju līdz ar savu svaru. Mēs kritām un viņa ķermenis savijās ar manējo. Es sasitu sānu un Plēsoņa par to smējās. “Vai jūti šīs burvīgās sāpes, saulīt?”

Es sāku raudāt un sist Plēsoņai. Tā iecirta savus nagus abos manos plecos un sāka histēriski skaļi izdvest skaņas, kuras mani paralizēja.

Es sajutu asins smārdu, kas nāca no maniem pleciem. Tas mani apreibināja un es lēnām zaudēju kontroli pār savu samaņu.

Tad es pamodos baltā telpā. Es nojautu, kur atrodos. Tad es sadzirdēju greizus smieklus, kuri nāca no istabas stūra. Nevēlami uz turieni palūkojos. Tur jau viņš bija, viss savā krāšņumā. Viņš raudzījās uz mani ar nosodošu skatienu.

“Mēs bijām tik tuvu brīvībai, Anna. Bet tev nācās visu sapist, kā vienmēr.” Plēsoņa pienāca pie manas gultas un uz tās uzsvieda dokumentu mapi. Uz tās bija mans vārds un uzvārds, kā arī mani dzimšanas dati. Ar trīcošām rokām to atvēru, lai aplūkotu, kas tajā rakstīts.

Sarkanie burti zem manas diagnozes dega manu acu priekšā.

Diagnoze – Šizofrēnija, Obsesīvi kompulsīvie traucējumi, Hipersensitīva pret gaismu,

Līmenis – D (Bīstams apkārtējiem)

Papildu informācija- 2 slepkavības

“TU ESI VAINĪGS!” Es kliedzu pret Plēsoņu, kurš smīkņāja.

“Bet nazis bija tavās rokās.” Plēsoņa to sacīja tā, it kā viņa atbilde visu atrisinātu.

Atkritu gultā un raudzījos uz baltajiem griestiem virs manis. Vēlējos nosist Plēsoņu. Bet tad man būtu jānosit pašai sevi.

“Lien ārā no manas galvas!”

“Piedod, esmu šeit uz ilgu laiku."

Aizvēru acis un sāku raudāt, kamēr Plēsoņa necentās mani mierināt, bet tikai laiski noraudzījās uz haosu, ko pats bija lieliski radījis.

-=-

givemehope - Helovīna noskaņās tapa šis burvīgais stāsts! Plēsoņa ir šizofrēnija.

57 0 4 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 4

0/2000

Kas tik mūsos visos mīt un nemīt. Varbūt labāk tomēr ir nemaz neuzzināt, kas darās mūsu prātiņos.

5 0 atbildēt
Vai būs turpinājums? Man patika emotion
2 0 atbildēt

👍

0 0 atbildēt