Pirms Tu Aizmirsti. [2]13

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Pirms-Tu-Aizmirsti-Prologs/769449





Tā ir milzīga un tumša, ar plašu, ēnu ieskautu dārzu, vīteņaugiem rotātu terasi un lieliem logiem, kuros atmirdz agrā saullēkta klusā, bet savādi aicinošā deja. Muižas senatnīgā ēna nolaižās uz maniem pleciem un ieaijā aizmirstībā. Pametot skatienu atpakaļ, es sastopos ar mistera Braitona tumšo skatienu, taču kaut arī mēs veramies tieši viens otrā, starp mums stāv siena, kuras ēnā es esmu bezspēcīga.

Agrais rīta gaiss, ledainiem pirkstiem glāsta manus vaibstus un piekļāvies manam augumam, ar savu stindzinoši auksto elpu skar manu skaustu. Ir savādi apzināties, ka tagad šis viss pieder man. Man. Tādai, kurai vairāk par saules stariem agrā rītā un vēja čukstiem klusā rudens vakarā, nekas vairāk nav piederējis.

Muižas parādes durvis klusi nopūšoties, viegli paverās un ārpasaulē izlaiž jaunu meitenes siluetu, varbūt tikai nedaudz vecāku par mani.

- Ser, - piekalusi gaišo acu skatienu misteram Braitonam, meitene viegli paklanās. - Man ir patiess prieks jūs atkal redzēt mājās. - pat īsti nepalūkojies jaunās meitenes virzienā, viņš smagiem soļiem šķērso sasalušo pagalmu un pazūd pavērtajās durvīs.

- Ļaujiet man palīdzēt. - novērsusi skatienu no vietas, kur pazuda misters Braitons, meitene velta man kautru, neviltotu smaidu un paņēmusi manu koferi, līdzīdzīgi kā iepriekš, viegli pakniksē. - Esmu Īva, istabene, kundze. -

- Kundze? - es neveikli iesmejos un nervozi sagrozos, vien iedomājoties par to, ka stāvu augstāk par sava vecuma meiteni. - Sauc mani par Šarloti. -

- Jūs esat daudz pievilcīgāka, nekā man ticis stāstīts. - viņas lielās, agrai rīta dūmakai līdzīgās acis pievēršās maniem vaibstiem, velkot lokus gar maniem sarkanbrūnajiem matiem, pelēkajām acīm un blāvajiem vasaras raibumiem, kas gluži kā zvaigznes gadsimtu garumā nemainīgi ir rotājušas debesu plašumus, noklāj manu seju. - Un arī daudz jaunāka. - sapratusi savu kļūdu, meitene nevainīgi ieplešs acis un nodur skatienu. - Lūdzu atvainojiet manu neapdomīgumu, - viņas klusā balss savijās ar vēja čukstiem. - Es nevēlējos būt nepieklājīga. -

- Viss ir kārtībā, Īva. - mani pirksti ciešāk sažņaudzās ap ceļasomas rokturi. - Arī es nekad nebiju domājusi, ka mans liktenis būs tāds. -

- Varbūt vēlaties iet iekšā? - vāji papurinājusi gaišo matu ieskauto galvu, meitene klusi jautā. - Ir ļoti auksts. -

Guļamistabas gaiss ir tīts vieglā pustumsā. Uz naktsgaldiņa, gandrīz nemanāmi trīsēdama, mirdz balta sveces liesma. Redzot mistera Braitona salīkušo augumu uz plašās gultas malas, mana pakrūte sažņaudzās. Neuzdrīkstēdamās elpot, es viegliem soļiem šķērsoju istabu un nostājos tikai dažus soļus tālāk no viņa sēdošā auguma. Viņš ir tērpts vienīgi pelēkās lina biksēs un baltā krekla, zem kura pavisam viegli jaušams stingro krūšu muskuļu siluets. Noriju kaklā sakāpušo kamolu un aizveru acis, patvērdamās plakstu tumšajā drošībā.

Man tas ir jādara. Man ir jānojauc siena, kas kā nepārvarama bezdibenis plešās starp mūsu nekustīgajiem augumiem.

Viņam ir jāpadara mani par savu sievu.

Neatverot acis, es ļauju pirkstiem slīdēt gar vieglo lina audumu, līdz tie atdurās pret stīvo kleitas apkakli. Sameklēju pirmo pogu un pirkstiem viegli trīsot, atbrīvoju to no auduma skavām. Atkārtoju kustību vairākas reizes, līdz no robežas šķērsošanas mani kavē vien niecīga, sīka poga. Atveru acis un lūkojoties tieši savā vīrā, atpogāju pēdējo pogu un ļauju kleitai noslīdēt no pleciem un ar skaļu troksni atdurties pret grīdu. Mistera Braitona skatiens samiglojās, seju aizēnojot tumsas ēnai. Neuzdrīkstot elpot, es truli veros tieši viņa sejā, taču tajā nepakustās ne vaibsts, vienīgi krūšu kurvis cilājās vieglās elpas ritmā. Manas kailās krūtis pārklājās ar gandrīz nemanāmu zossādas rakstu.

Neko neteicis, viņš pieceļās no gultas malas un vairs neuzmetis man pat skatienu, pazūd atvērtajās durvīs.