Rihards ar mazo kastīti rokās nāca atpakaļ pie manis un apsēdās blakus dīvānā. Kastīte bija maigi rozā krāsā un ap to bija neliela bante sarkanā krāsā. Pa galvu šaudījās tūktošiem domu par to, kas tur varētu būt iekšā. Cerēju, ka tur nav saderināšanās gredzens, jo man tas būtu daudz par ātru.
- Atver, - smaidot puisis mudināja mani ielūkoties kastītē.
Manī valdīja neliels uztraukums un ziņkārība par nezināmo.
- Gredzens! - es skaļi iespiedzos un likās, ka man apstājās sirds.
Visas domas no galvas bija pazudušas un prāts bija pilnīgi tukšs.
Es brīdi skatījos uz gredzenu. Tad bija ar lielu dimatu vai briljantu, vai...Patiesībā es nezināju, kas par dārgakmeni tas bija, bet izskatījās fantastiski dārgs. Kamēr es klusēju un šokā lūkojos uz gredzenu, Rihards vēroja manu reakciju.
- Luīz, tev nepatīk? - viņš sāka smieties, kad ieraudzīja manu pārsteigto sejas izteiksmi.
- Emm..nu..tas ir skaists, bet.. - runājot es stostījos, jo nezināju ko teikt. Es taču nevarēju pieņemt tik agru bildinājumu.
- Labi, nemocīšu tevi. Man vajag tavu viedokli par to, vai šis gredzens varētu patikt Ievai. Tu, kā viņas labākā draudzene, to varētu zināt vislabāk, tāpēc runā, - pa ausu galam dzirdēju, ko Rihards runā, jo biju iegrimusi pārdomās.
- Ievai? - es biju mazliet apjukusi un nesapratu, kas notiek.
- Emīls grasās bildināt Ievu, tāpēc viņam nepieciešams tavs viedoklis un novērtējums, - biju atvieglota par tikko dzirdēto.
- Emīls bildinās Ievu? - kad biju beidzot visu sapratusi, tad biju neizsakāmi priecīga par savu draudzeni.
- Jā, tu vispār klausies, ko es tev saku? - Rihardu mazliet uzjautrināja mans apjukums.
- Klausos, vienkārši man likās, ka..- nepabeidzu savu sakāmo, jo nebija svarīgi, ko es atkal biju paspējusi izfantazēt savā galvā. Tagad es zināju, ka Ievai un Emīlam gaidāms liels notikums.
- Tu gribēji, lai es tevi bildinu? - puisis pēkšņi kļuva pavisam nopietns.
Nesapratu ko man teikt. Ja pateiktu nē, tad viņš to visu varētu pārprast, bet, ja pateiktu jā, tad drīzumā varētu sekot bildinājums, kuram es neesmu gatava.
- Gan jau, ka kādreiz pienāks arī mūsu kārta, - neko citu nespēju izdomāt.
Rihards pasmaidīja un sniedza man kaislīgu skūpstu. Pēc tā es nopratu, ka atbilde viņu apmierināja.
- Nu, tad kā palika ar to gredzenu? Ievai varētu patikt? - pēc skūpsta Rihards vēlreiz pavaicāja manu viedokli un nepacietīgi gaidīja atbildi.
- Tu joko? Protams, ka patiks. Kuram tad tāds gredzens nepatiktu? - skatījos uz gredzenu un iedomājos Ievas reakciju, kad viņa saņem bildinājumu no sava mīļotā Emīla.
Uzdevu Rihardam vairākus jautājumus par to, kā un kur Emīls grasās bildināt draudzeni, taču puisis man neko neteica. Patiesībā, labi vien ir, ka viņš klusēja, jo aiz lieliem priekiem es nejauši varētu izmuldēties un visu sabojāt. Tomēr mani kaitināja fakts, ka Rihards man neuzticas un visu noklusē.
- Mazāk zināsi saldāk gulēsi, - Rihards smaidot ierunājās un aiztaisīja kasīti ar gredzenu.
- Mhm..- noburkšķēju sev zem deguna tēlojot, ka esmu apvainojusies, ka viņš man neko negrib stāstīt un lēnām devos uz guļamistabu.
Rihards ielika atpakaļ somā gredzenu un sekoja man uz istabu. Viņš bija neparasti jautrā noskaņojumā, tāpēc es nolēmu, ka šovakar patēlošu nepieejamo meiteni un mazliet pakaitināšu Rihardu. Tas būs sods par viņa klusēšanu.
Nākošā rīt.
