Mēs bijām atbraukuši uz dzīvnieku patversmi. Ar Ievu vienmēr runājām par to,cik ļoti mīlam suņus un labrāt vēlētos sev kādu suņuku,taču nevarējām atļauties.
-Sveiki-kāda jauna sieviete mūs sveicināja-Nāciet droši iekšā-
-Ejam meitenes-Emīls ierunājās un Rihards viņam iebakstīja sānos.
-Meitenes pa priekšu-Rihards skaisti to pateica.
Es domāju,ka mūsdienās vairs nav iespējams satikt tik pieklājīgu un jauku puisi. Lai gan māca šaubas,ka varbūt viņš tikai cenšas atstāt labu iespaidu uz mani un mazliet pietēlo.
-Es ņemšu šo-skaļi iebļāvās Ieva un iztraucēja manas domas.
-Jā,šis patiešām ir jauks-Emīls plati smaidot lūkojās uz vidēja auguma kucēnu ar zilām actiņām.
-Lieliska izvēle-ierunājās sieviete no patversmes.
Emīls ar Ievu uzlika kucēnam siksniņu,paņēma dažus kārumus kucēnam un visi trīs devās pastaigā uz mežu.
-Eu,kur jūs ejat?Pagaidiet taču arī mūs.Es vēl neesmu izvēlējusies -es ātri pateicu sakāmo,bet viņi pat neatskatijās un aizgāja.
-Rādās,ka mums būs jāiet kopā uz mežu.Izvēlies suni.-Rihards mierīgā balsī runāja.
-Es nevaru izvēlēties tikai vienu.Viņi visi ir pārāk jauki un mīļi-nopūtoj,jo palika žēl sunīšu.
Sieviete no patversmes piedāvāja iet paspēlēties ar kucēniem uz lielu voljēru,kur bija daudz kucēnu.
-Piekrīti?-vaicāju skatoties uz Rihardu.
-Protams,ka piekrītu-un atkal pavīdēja tas lieliskais Riharda smaids.
Mūs ielaida kucēnu voljērā un tie visi metās mums virsū.
-Viņi ir traki-Rihards iesmējās,kad viņš jau gulēja uz zemes un kucēni tam deva miljoniem buču.Man uznāca nevaldāma smieklu lēkme un nevarēju beigt smieties par burvīgo skatu.
-Pasmaidi!-un uzņēmu dažas bildes ar savu telefonu.
-Beidz muļķoties un nāc man palīgā-
-Un kas man par to būs?-viltīgi jaitāju.
-Viss,ko vien vēlies,bet,lūdzu,nāc man palīgā-caur smiekliem runāja Rihards
-Tev nepatīk saņemt tik daudz slapju buču?-nopietni jautāju valdot savus smieklus
-Patīk,bet ne jau šādas.-
No kabatas izņēmu suņiem paredzētos kārumus un nometu tos vienā voljēra stūrī. Kucēni devās pie kārumiem un Rihards bija atbrīvots.
-Nu re,esi dzīvs un mazliet netīrs. Lai gan nesaprotu kāpēc atteicies no tik daudz bučām-mazliet sarkastiskā tonī runāju.
Rihards jau grasījās kaut ko atbildēt,taču viņu pārtrauca Emīla kliedziens-Ko jūs tur ņematies?Nav par agru vēl?
-Mēs neņemamies-nosarku un parādīju Emīlam mēli.
-Jūs tik ātri atpakaļ?Kā gāja pastaigā?-pievērsos Ievai.
-Bija jauki-tas bija viss,ko Emīls pateica un tad viņš palūkojās uz Rihardu,kurš bija netīrs un visa viņa seja bija slapja no kucēnu bučām.
-Jāa..tā nu es jums ticēšu,ka jūs te neņēmāties-Emīls sāka nevaldāmi smieties.
Gājām atpakaļ uz mašīnu. Es ar Ievu gāju pa priekšu.Ieva stāstīja kā viņiem gāja pastaigā un to,cik ļoti jauks bijis kucēns. Es gan īsti nespēju koncentrēties uz to,ko viņa runā,jo visu laiku domāju par to , cik labi Rihards izskatījās guļot uz zemes kucēnu ielenkumā.Nonācām pie mašīnas un Rihards atvēra mašīnas durvis.
-Paldies-es laipni pasmaidīju.
-Varbūt braucam kaut kur paēst?-žāvājoties Emīls ierosināja.
-Tev vajadzētu iet gulēt. Bērnu laiks beidzies-sarkasmā runāju.
Reizēm pie sevis domāju,ka mana sliktā īpašība ir pārāk bieži runāt ar sarkasmu. Daudzi cilvēki to mēdz pārprast un apvainoties. Nemanot bija pagājusi visa diena un tiešām bija neliels nogurums.
-Braucam uz manu dzīvokli un tur arī kaut ko pagatavosim-ierosināja Ieva.
-Braucam-es priecīga piekritu. Kopš Ieva sāka dzīvot kopā ar Emīlu savā dzīvoklī neesmu tur bijusi un nemaz nezinu kā draudzene paspējusi iekārtot savu dzīvokli.Ātri atbraucam līdz dzīvoklim un Rihards atkal atver man mašīnas durvis un pasniedz roku.
-Tu vienmēr un pret visiem esi tik pieklājīgs?-netīšām izspļāvu sakāmo.
Rihards pasmaidīja ar savu skaisto smaidu,izlaida pirkstus caur matiem un neko neatbildēja.
Turpinājums sekos :)