Tu vari mani pievilt, tikai negribu to zināt. /Ē.M. Remarks/
Šoreiz gan izmantoju sabiedrisko transportu, lai nokļūtu pie Niklāva, jo vēlreiz es ar kājām šo ceļu netaisījos mērot.
Soļoju uz piekto stāvu, jo lifta šajā mājā nebija. Zvanīju pie durvīm vismaz desmit reižu, bet, kad sapratu, ka tās neviens neatvērs, gāju iekšā.
“Niklāv!?” iesaucos. Mana balss atbalsojās pret vēsajām dzīvokļa sienām. Virtuvē pie miskastes bija noliktas vismaz desmit alus pudeles un divas absolut vodka iztukšotas pudeles. Viesistabas dīvānā gulēja blondīne un pēc ādas krāsas tumšs puisis, kuru nekad iepriekš nebiju redzējusi. Vismaz šeit, šajā dzīvoklī ne.
Soļoju uz Niklāva guļamistabas pusi un klusi pavēru durvis, bet aiz šoka iespurdzos, kad gultā pamanīju Niklāvu, bet uz viņa pleca gulēja melnmate ar tumšām skropstām. Viņi abi gulēja.
Es iegāju istabā un smagi nopūtos, sakārtojot vārdus pareizā secībā. Aiz sevis stipri aizcirtu durvis.
Pirmā salēcās meitene, bet tad arī mans, nu jau bijušais draugs. Meitene nesaprašanā lūkojās uz mani un ar skatienu centās izvest ārā no istabas, bet Niklāvs izsktījās tik nobijies, ka šķita, ka drīz vien viņš pielēca kājās.
Centos elpot pēc iespējas mierīgāk. Tad lūk kāpēc viņš negribēja, lai nāku no rīta, bet ir pusdesmit no rīta. Nīkulis.
“Kas tā tāda ir?” melnmate zemā balsī vaicāja un piesedzās ar balto pārvalku. Nu, tā.. viņa bija kaila.
“Šarlote!” pieskrēju viņai tuvāk un pasniedzu savu roku, ko viņa labprātīgi paspieda. “Niklāva draudzene!”
“Ko?” melnmate sarauca savas biezās, sakrāsotās uzacis uz augšu un it kā atkāpās uz sienas pusi, bet, kur tad viņa atkāpsies, būdama kaila iesprostota gultā. Viņas uzacis bija sazīmētas diognālē ar acs ābolu, bet beidzās kaut kur pie deniņiem.
“Niklāv, vai mēs varam parunāt!?” smaidīga sacīju un skatījos uz savu ‘draugu’ apakšbiksēs. Šorīt viņš kājās bija uzvilcis calvin klein, manis dāvātās, apakšbikses.
“Protams, jā!” puisis sabijies teica un paķēra halātu, kurš bija uzmests uz datorkrēsla.
Es izgāju no istabas un ļāvu arī meitenei saģērbties, jo viņa izskatījās pagalam sašutusi. Un plika.
Niklāvs izstūma mani uz balkona un nodomāja, ka tā ir īstā vieta, kur runāt, bet man tā nešķiet. Es viņu te varu pārgrūst pāri margām.
Ja varbūt pirms nedēļas man šis notikums būtu sāpējis, tad tagad tā nav. Es labprāt smejos, nekā raudu.
“Tev ir dota minūte laika, lai paskaidrotu.” īsi teicu, ar muguru atspiesdamies pret auksto sienu.
“Tev arī!” viņš momentāli iesaucās. “Tu iedomājies mani pamest.. tā vienkārši, vienā dienā?”
Oh, oh, kāds mums te ir ļoti gudrs un vēlas kasīties. Nu ja tā, tad tā.. bring it on, bitch!
“Es tevi varētu pamest arī divās dienās, kāda tam ir nozīme?” skatījos puiša gaišajās acīs un gribēju, lai viņš neko nesaka pretī, bet tāda laime man nekad neuzspīdēs.
“Tu jau sen to izplānoji?” Niklāvs teica, pienākot man tuvāk. Parasti viņš šādi nostājās, kad gribēja saķert manu seju un slapji nobučot, bet, ja tagad viņš tā izdarītu, es triektu savu celi pret viņa brīnumu pāri.
“Un tu? Jau naktī zināji, ka no rīta pamodīsies blakus tai mmmm..aaa...u..” iesāku, gandrīz vai dziedot.
“Aizveries.” viņš teica, pūšot savu elpu man tieši sejā. Ieklepojos, jo viņš oda pēc pamatīga spirta daudzuma.
“Es vairs negribu būt kopā ar tevi, saproti!?” viņa elpa un izgājieni mani biedēja, tāpēc pakāpos sāņus. Viņa stiklainais skatiens lika man noskurināties un tas, ka ārā nebija diez ko silts, lika man noskurināties vēlreiz.
Puisis aplaizīja lūpas un skatījās augšup. Es tā daru, kad negribu raudāt, bet neizskatās, ka viņš gribētu čīkstēt. Viņam jābūt laimīgam.
“Ko es esmu izdarījis nepreizi!?” pagriezies pret ielas pusi ar seju, bet man uzgriezis muguru, viņš čukstus vaicāja.
“Šorīt apliecināji to, ka tev nevar uzticēties..” iesāku.
Manu sarunu pārtrauca Niklāva dūre, kas gandrīz ietriecās man starp acīm, bet viņš to apturēja tieši pirms paspēju nomirkšķināt. Es elpoju tik strauji, tik ātri, ka nespēju saprast pareizos laikus, kad mirkšķināt, kad ieelpot, kad vispār pakustēties.
Es no viņa baidījos. Baidījos no tā, ko viņš atkal var izdarīt. Puisis šādi nekad nav izrīkojies. Viņš vienmēr ir bijis mīļš, saudzīgs un tāds, kas īsti nepievērš uzmanību sīkumiem, bet tagad. Tagad viņš grib man sist.
Veikli skrēju prom, bet nespēju pat tikt pāri balkona slieksnim, kad viņa asais tvēriens mani apstādināja. Niklāvs, sakodis lūpas, skatījās man tieši acīs un liekas, ka gribēja sist vēlreiz, bet tā vietā viņš mani noskūpstīja. Ļāvos tam, jo, ja es tagad atbrīvotos, viņš man tiešām varētu iesist.
Kad viss murgs beidzās, es, ko kājas nes, skrēju laukā no šeienes. Kad biju tikusi ārā no kāpņutelpas, ik pa reizei atskatījos, jo man bija bail, ka viņš man var sekot. Pirmo reizi es no viņa baidījos. Bailes. Vai tās ir pārejošas?
